Teorijas vispārīgs apskats
No dažādiem literatūras avotiem (piemēram, Nafukho 2003) secināms, ka modernizācijas teorija (angļu val. – modernisation theory), līdzās atkarības teorijai (angļu val. – dependency theory) un pasaules sistēmas teorijai (angļu val. – world‑system theory), kuras pārstāv marksisma atzaru, ir viena no attīstības (angļu val. – development) teorijām.
Grāmatas “Ievads politikas zinātnē” autori raksta, ka modernizācijas teorijas ideju jau pirms 200 gadiem aizsācis Hēgelis (Hegel). Viņš apgalvoja, ka visu pasaules sabiedrību attīstību vienā virzienā maina un vada visu aspektu – ekonomikas, kultūras un politikas – kopums. Viņš arī uzskatīja, ka izmaiņu procesa cēlonis ir garīgās vērtības, kam vēlāk iebilda Markss (Marx), uzsverot ekonomiskos aspektus, industrializāciju. Laika gaitā citi teorētiķi ir uzsvēruši kultūras nozīmi (Makss Vēbers (Weber)), izglītības, komunikācijas vai vidusšķiras attīstību, tomēr kopējā iezīme ir tā, ka visi atbalstījuši ideju par attīstību kā vienotu procesu, kas iesaista visus minētos aspektus (Roskin et al. 2000: 31).
Viens no iespējamajiem modernizācijas definējumiem ir šāds: “Modernizācija ir dinamisks process, kas notiek, mijiedarbojoties ekonomiskajiem, politiskajiem, sociālajiem un psiholoģiskajiem spēkiem sabiedrībā.” (cit. pēc Baber 2001) Vienkāršāk sakot, modernizācijas teorija “skaidro nacionāla mēroga attīstību, uzsverot ekonomisko izaugsmi un “vesternizāciju” (angļu val. – westernization).” (Souza & Stutz 1994: 644) Rietumeiropas un Ziemeļamerikas modernizācijas ietekme bija paredzēta pasaules perifērajiem reģioniem (jaunattīstības valstīm). Ar to tiek pieņemts, ka industriāli attīstītās valstis ir modernas, turpretī nabadzīgajām valstīm, lai iemantotu šo īpašību, jāiziet modernizācijas process (Souza & Stutz 1994: 644).…
