Katram no Savickiem ir sava patiesība, savi iemesli, kādēļ viņu idejiskais pamatojums karam, „labajai” un „sliktajai” pusei ir tieši tāds un ne citādāks, svarīgi ir arī tas, ka, lai gan V. Daudziņam neapšaubāmi ir savs viedoklis par to, kurā pusē ir taisnība, caur izrādi viņš nekādā ziņā nav centies to norādīt. Aktieris uzskata, ka viņa pienākums ir palikt neitrālam. Tā nav politiska demagoģija, kādas puses pazemošana vai savas taisnības uztiepšana. Izrāde veidota kā monologu virknējums, un pēc izrādes nav nosakāms, ko aktieris par šiem stāstiem domā pats — kam viņš tic, kurā pusē bijis viņa vectēvs... Aktieris katru Savicki nospēlē tā, it kā attiecīgajā mirklī būtu pārliecināts par šī stāsta simtprocentīgo patiesīgumu, lai gan nākamā Savicka stāsts ir kā diena pret nakti ar to, ko teicis iepriekšējais.
Lai gan stāsti bija dinamiski un interesanti, dažbrīd bija grūti noturēt uzmanību, jo darbību bija statiska, vērsta uz aktiera iekšējiem pārdzīvojumiem, nevis uz aktīvu kustību uz skatuves. Tomēr priecājos, ka izrādes veidotāji attiecās no idejas par dušām, kas uz puķēm lietu ūdeni, — gāzes kameru atbilsmes. Tas pārāk radītu pārāk lielu piesātinātību savienojumā ar emocionālo stāstījumu. Tajā pašā laikā aizdomājos, kāda būtu sanākusi izrāde, ja tajā būtu izmantots arī dezertiera stāsts, kura ideju A. Hermanis izrādes tapšanas gaitā noraidīja. V. Daudziņš šajā sakarā ir uzsvēris, ka „nevienam (latviešu kareivim – Z.R.) jau nebija savas formas, līdz ar to (cilvēkam – Z.R.) nav iespējams identificēties (ar savu karojošo pusi – Z.R.) Ir tikai krievu vai vācu forma, mūsu formas nav. Tāpēc tas dezertieris izrādē būtu pat ļoti vajadzīgs”.
Par šo izrādi teātra kritiķi izsakās pozitīvi, bet tajā pašā laikā, piemēram, vēsturnieks Inesis Feldmanis, kurš pamatīgi pētījis leģiona jautājumus militārajā arhīvā, uzsver, ka izrāde uz viņu atstājusi ļoti pretrunīgu iespaidu un ka epizode ar nacistu karoga atklāšanu (kas tiekot izkārts katru gadu Hitlera dzimšanas dienā) un leģionāra paziņojumu, ka Hitlers ir viņa mīļākais vēstures varonis, esot bijusi ļoti neizdevusies, jo viņam neesot zināms neviens leģionārs, kurš mājās glabātu šo karogu. Vēsturnieks arī norāda uz to, ka “latviešu leģionāriem pilnīgi sveša ir nacisma ideoloģija “.
Pateicoties paša aktiera ieinteresētībai un lielajam darbam, ko Daudziņš ir ieguldījis šīs izrādes tapšanā, protams, arī viņa nenoliedzajam talantam, ir tapusi, manuprāt, izcila izrāde.
…
