Monopols – no grieķu valodas monos viens pats, vienīgais + poleo pārdod. Izņēmuma tiesības uz kaut ko (ražot, tirgoties, izmantot dabas bagātības utt.), kas dotas vienai fiziskai vai juridiskai personai, valstij u.c.
Tātad no iepriekš sacītā var secināt, ka ja tirgū pastāv tikai viens preces vai pakalpojuma piedāvājums, tad to sauc par monopolu. Bez šī nosacījuma monopols ir arī tad, ja konkrētai precei vai pakalpojumam nav aizstājēju. Lai aizsargātu monopolu tiek izstrādātas dažādas barjeras, kas neļauj tirgū ienākt citiem un līdz ar to izbeigt šīs monopola priekšrocības. Piemēram, sākot ražot preci, kurai nav aizstājējpreces, to patentē un līdz ar to šīs preces ražošanu un piedāvāšanu aizsargā likums. Tiesa likums to neaizsargā mūžīgi un tāpēc pēc noteikta laika, kad beidzies likuma ietekmes periods, sarodas daudzi šīs konkrētās preces ražotāju, kas izbeidz monopolu.
Pastāv uzskats, ka monopoli, izmantojot savu tirgus ietekmi, nosaka cenas, kas ir daudz augstākas par izmaksām, tādejādi gūstot pārmērīgu peļņu. Šo aspektu var uzskatīt par vienu no monopola priekšrocībām. Uzņēmums savam produktam vai pakalpojumam cenu var uzlikt tādu, kāda vien ienāk prātā, jo viņam nav jārēķinās ar konkurentiem, kuriem cenas varētu būt mazākas. No patērētāju viedokļa ir tā, ja šis produkts vai pakalpojums viņam ir nepieciešams, tad cena īpašu lomu nespēlēs. Latvijā visspilgtākie monopolisti ir “Latvenergo” un “Latvijas gāze”. Šīs ir lietas, bez kurām iedzīvotāji sadzīvē nevar iztikt un izvēle tiem piedāvāta netiek. Protams, cenu maiņas gadījumā šāda tipa uzņēmumiem ir jārēķinās ar valsts iekšējo ekonomiku, kā arī jākonsultējas ar valsts atbildīgiem orgāniem.
Monopolam ir savas pozitīvās un savas negatīvās puses. Kā negatīvā puse tiek uzskatīta pārmērīgās peļņas gūšana, kas varētu kaitēt ekonomikai un klientu interesēm. Bet par pozitīvām uzskata to, ka konkrētās nozarēs konkurence var izraisīt nevajadzīgu kapitālieguldījumu dublēšanos, piemēram, gāzes, elektrības, ūdenssaimniecības un telefonu pakalpojumi. …