Morāle ir sabiedriskās apziņas forma - vēsturiski mainīga noteikumu, normu, principu sistēma, kas regulē cilvēka rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Latīņu cilmes vārds mos, (ģen. mores) ar nozīmi “tēls’’, “veids’’, “raksturs”, “paradums’’, “uzvedība’’, “iekšējā daba’’.
Morāle praksē neeksistē tīrā veidā, bet gan sarežģītā saistībā ar citām parādībām gan kā to papildinājums, gan motivējums un vērtējums. Morāle ir gan īpatni nošķirta, gan arī saistīta ar citām parādībām. Tā ir saistīta ar cilvēku parastajiem darbības veidiem: rotaļu, mācību procesu, tiešo darbu, saskarsmi, cilvēku attiecībām, komunikāciju. Visizteiktākās morāles iezīmes cilvēku savstarpējās attiecībās ir pašaizliedzībai, nesavtīgai rīcībai, kas parasti ir saistīta ar līdzcietību, iejūtību un solidaritāti. Morāle ir atkarīga no dažādiem kultūras apstākļiem.
XX gadsimtā morāles jēdziena saturs ir sašaurinājies, ar vārdu morāle tiek izprasta viena no gara izpausmēm, kas sevī ietver labo kā jābūtību, absolūtā ļaunuma nepieļaušanu, tā iespējamības novēršanu. Absolūtais ļaunums ir absolūta bezjēdzība, bet labais sevī ietver dzīvību un mieru. Mūsdienu saspringtajā situācijā arvien lielāku atsauksmi un popularitāti iemanto tās teorijas, kas nodarbojas ar morālās rīcības seku izvērtēšanu, jo galvenā problēma ir nevis paši uzskati, bet to reālās sekas. Viena no šādām teorijām ir mūsdienu utilitārisms, kas derīgumu uzskata par darbības kritēriju pamattikumu.
Morāle praksē nepastāv tīrā veidā. Tiesa, grūti ir izdalīt vispār kaut ko “tīru”(politikā, estētikā, tiesībās, ekonomikā), tomēr morāle nav tik tieši tverama. Tā atrodas sarežģītā saistībā ar citām parādībām gan kā to aspekts, gan papildinājums, gan motivējums un vērtējums. Morāle ir saistīta ar cilvēku tradicionālajiem darbības veidiem: spēli, rotaļu; izziņu, mācību procesu; tiešo darbu; saskarsmi, cilvēku attiecībām, komunikāciju; dabu, Visumu – Dievu.…
