Motivācija un komunikācija

Motivēt – pamatot, minēt argumentus, motīvus, iemeslus
Motivācija – 1. Pamatojums, vada un organizē.
2.Vajadzības, intereses, tiesības un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar savu darbību raksturo arī cilvēka personību.
Termins motivācija tiek aplūkots trīs atšķirīgos kontekstos:
• mēģinājums noteikt cilvēku vajadzības un mērķus, kas parādās kā motivators darbībai.
• kāpēc cilvēks dod priekšroku tai vai citai aktivitātei, kuri ir tie kritēriji, kas ietekmē alternatīvas izvēli un kā tiek salīdzinātas alternatīvu izmaksas un atalgojums.
• motivācijas teoriju izmantošana, lai ietekmētu cilvēka uzvedību.
Tātad motivācija ir cilvēku potenciālo iespēju atraisīšanas process.
Motivēšana sākas ar cilvēka vajadzību noteikšanu un to apmierināšanas nepieciešamību. Rodoties dažādām vajadzībām cilvēks meklē iespējas tās apmierināt Tātad jāizvēlas attiecīga rīcība, lai sasniegtu savu mērķi. Pēc tam jānovērtē sava rīcība no vajadzību apmierināšanas viedokļa (piem., ja darba ražīguma paaugstināšanās gadījumā pieaug arī atalgojums, tad vērtējums būs pozitīvs, pretējā gadījumā – negatīvs).
Motivācija – tas vienmēr ir ierosmju komplekss: vajadzības, motīvi, ideāli, mērķi, vērtību orientācijas utt. Visas šīs ierosmes savstarpēji saistītas un veido sistēmu, kura tad arī nosaka viengabalainu cilvēka uzvedību, piešķir tai ievirzi un intensitāti – tā par motivāciju saka A.Vorobjovs.
Runājot par motivāciju ir jāsastopas ar jēdzieniem “motīvs” un “stimuls”. Sākotnēji tie abi šķiet līdzīgi, bet V.Praude raksta, ka jēdziens “motīvs” ir plašāks un ietilpīgāks. Motīvi aptver visu cilvēka iekšējo un ārējo vajadzību kopumu, kas pamudina strādāt. Stimuls vairāk ir attiecināms uz līdzekļiem, ar kuriem pamudināt cilvēku.…