Darbavietā motivācija var izpausties divos veidos. Šos divus motivācijas veidus varētu aprakstīt kā:
Būtiskā motivācija – faktori, kas liek darbiniekam izturēties ar īpašu attieksmi pret darbu. Šie faktori ietver atbildību (sajūtu, ka viņa darītais darbs ir svarīgs), darbības brīvību, iespēju izmantot un uzlabot prasmes un iemaņas, interesants darbs un izaugsmes iespējas.
Nebūtiskā motivācija – kas ir darīts priekš darbiniekiem, lai motivētu viņus. Te tiek ietverti tādi atlīdzības veidi kā algas pielikums, prēmijas vai paaugstinājums darbā un sodi (disciplinārie sodi, kritika un algas ieturējumi vai samazināšana).
Nebūtiskās motivācijas faktoriem ir tūlītējs un spēcīgs efekts, bet šis efekts nav ilglaicīgs. Būtiskās motivācijas faktoriem, kas ir saistīti ar “darba dzīves kvalitāti”, ir ilglaicīgāks efekts.
Darba motivācijā izšķir:
ekonomisko atalgojumu - alga, materiālie labumi, drošība. Tā ir instrumentālā orientācija un ir saistīta ar "citām lietām ".
būtiskais apmierinājums - prieks, ko sniedz darbs par sevi, interese par to, tā attīstība un izaugsme. Tā ir personīgi orientēta un ir saistīta ar " indivīdu pašu".
sociālās attiecības - draudzība, status un atkarība. Tā ir attiecību orientēšanās uz darbu un ir saistīta ar " citiem cilvēkiem ".
Demotivēšana ir vairāk pierasts paradums nekā motivēšana, taču motivēšana parasti tiek uzskatīta par labu lietu. Kad mūs motivē, mēs izjūtam to ar visu savu būtību. Motivēšana palīdz mums, mēs jūtam, ka varam gāzt kalnus, jo mūs atbalsta. Turpretim, ja darbinieks ir izdomājis jaunu projektu un mēģināt ieinteresēt tajā citus, bet saņem nepelnītu atteikumu, tad droši vien darbinieks nejutīsieties labi.
Motivācija ir viens no elementiem, kas sastāda darba izpildi. Kā ārsts varat būt augsti motivēti palīdzēt cilvēkiem kā profesionālais mediķis, taču ar to vien nepietiek. Pie motivācijas vēl būtu jāpievieno zināšanas, zinātniskā prakse un spēja mācīties no citiem profesionāļiem.…
