Šķiet, ka pieejamais vēstures avotu klāsts ir neaptverams, tomēr mūsdienu cilvēku rokās ir nonākusi tikai neliela daļa no visām pagātnes liecībām. Daudz vēstures avotu ir iznīcinājusi uguns, mitrums, grauzēji un insekti, kā arī cilvēki, kam šie vēstures avoti ir likušies nesvarīgi vai varbūt pat bīstami. Protams, visus vēstures avotus nav iespējams saglabāt – tad pašiem cilvēkiem pasaulē vairs nebūtu vietas. Katram, kas pēta vēsturi, ir svarīgi padomāt, kāpēc tieši viens vai otrs vēstures avots ir saglabājies, bet citu nav1.
Vistuvākā un izprotamākā vēsture ir cilvēka paša veidotā un izdzīvotā, jo šajā periodā par vēstures avotu ir uzskatāms viņš pats jeb precīzāk viņa uzkrātās atmiņas. Salīdzinot ar akmens laikmeta priekšmetu vai pagājušā gadsimta dokumentu, nesenās vēstures avoti, par kuriem varam saņemt komentārus un tuvākus paskaidrojumus no pašu avotu veidotājiem, ir īpaši vērtīgi2.
Šādā sakarā minama Elektroniskā Laika grāmata3, jo tajā, pēc veidotāju dotās informācijas, ir apkopoti un publicēti vairāk kā 3000 liecības4 par dzīvi Latvijā visa 20.gs. garumā5.
Tā kā šī liecības ir tā saucamā „mutvārdu vēsture”, tad nedaudz jāpaskaidro šis jēdziens. Man vispiemērotākais likās aptuveni šāds skaidrojums: Mutvārdu vēsture ir lielās vēstures cilvēciska pavadone un pieder kvalitatīvās izziņas metodēm. Kvalitatīvo pētījumu avotus raksturo individuāla pieeja, ikdienas dzīvei atbilstošs mērogs, daudzslāņains saturs, kurā grūti nodalīt tematiskas vienības, bet kas viss kopumā kļūst par cita cilvēka izpratni veidojošu pieredzi6.
Mutvārdu liecības var iedalīt ņemot vērā stāstītāja attieksmi pret savu uzdevumu:
1.precīzas ziņas, ko sniedz stāstītāji;
2.vairāk vai mazāk brīvs, atraisīts dzīvesstāsts. Tas var būt kā vienlaidus vēstījums, kurā iezīmēti galvenie notikumi, bet var pastāvēt kā fragmenti no atsevišķiem spilgtiem pieredzes gadījumiem.…
