Pārejot uz brīvā tirgus ekonomiku, ir mainījušās darba tirgus prasības un vajadzības, radot plaisu starp darba tirgus pieprasījumu un izglītības iespējām to nodrošināt. Pašreizējās ekonomiskās un sociālās izmaiņas Eiropā izvirza jaunas prasības fundamentāli citai pieejai izglītībai un mācību procesam.
Demokrātiskā sabiedrībā cilvēku uzskata par unikālu vērtību, kas dzīvo, mācās vai strādā citu cilvēku vidū. Respektējot cilvēku kā vērtību, šodienas apstākļos Eiropas valstīs sabiedrība izvirza jaunus uzdevumus izglītības attīstībai. Tie ir aktuāli arī Latvijai.
Eiropas Padomes dokumentā “Baltā grāmata izglītībai un profesionālajai apmācībai: Ceļā uz sabiedrību, kura mācās”[45] tiek runāts par nepieciešamību veidot tādu nākotnes sabiedrību, kura mācīsies nepārtraukti visa mūža garumā, lai katrs Eiropas pilsonis varētu atrast sev vietu darba tirgū un profesionāli risināt darba problēmas mainīgajos apstākļos, kuru nosaka strauja profesiju un darba internacionalizēšanās, tehnoloģiju globalitāte un informācijas izplatīšanās. [31].
Pēc ES izdotajā grāmatā “A European Area of Lifelong Learning.” [1] minētajiem datiem Eiropā 2000. gadā no cilvēkiem 25-64 gadu vecumā attiecīgi 60.3% ir ar vidējo izglītību. Nepieciešams jau šodien domāt par jaunās paaudzes izglītību, jo patreiz ES dalībvalstu vidū 150 milj. cilvēkiem nav pamatizglītības, kas ir ierobežojošs faktors darba sameklēšanā. Un pēc Labour Force 2000. gada pārskata datiem tikai 8% no 25-64 gadu vecuma cilvēkiem ES ir piedalījušies mācībās.
Jaunais gadu simtenis iesākās ar globalizācijas, informācijas tehnoloģiju attīstības, cilvēku mobilitātes, informācijas un zināšanu sabiedrības veidošanos procesiem, kas būtiski ietekmē izglītību [46, 258. lpp.]. Mūsdienās kļūst aktuāli tehnoloģiskie procesi un to ienākšana izglītībā, būtiski paplašinājusies pieejamība informācijai un aktualizējusies mācību satura problēma, pieprasot pētnieku un praktiķu sadarbības operativitāti – izmaiņas aptver visu didaktisko procesu, izmainot tā komponentus un to savstarpējās attiecības…
