Parasti ar nabadzību cilvēki saprot naudas trūkumu, nespēju iegādāties nepieciešamās preces un pakalpojumus – tātad to, kas tiek definēts kā ienākumu nabadzība.
Nabadzības pirmie pētījumi aizsākti 19.gadsimta otrajā pusē un saistās ar noteiktajām tradīcijām gan Eiropā, gan ASV. Līdz šim nav izdevies izstrādāt vienu precīzu un vispārpieņemtu nabadzības definīciju.
Dažādos avotos ir atrodamas atšķirīgas nabadzības definīcijas. Šeit uzskaitītas dažas no tām.
Nabadzība – nepieciešamo dzīves uztura līdzekļu trūkums un arī nespēja tos sagādāt vai nu personīgu iemeslu, vai arī no atsevišķa cilvēka neatkarīgu apstākļu dēļ. (LZA Filozofijas un socioloģijas institūts, 1998)
Nabadzība – nepieciešamo eksistences līdzekļu trūkums. (Latviešu Konversācijas vārdnīca, XIV)
Nabadzība – nepieciešamo materiālo līdzekļu trūkums, nepietiekamība. (Latviešu valodas vārdnīca, 1997).
Neskatoties uz dažādām nabadzības definīcijām, nabadzība ir parādība, kas samazina cilvēka iespējas dažādās jomās. Nabadzība liedz nopirkt pietiekami daudz pārtikas, samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem, vajadzīgajā līmenī izglītoties, ārstēties, apmeklēt kultūras pasākumus. [Tautas attīstība 144lpp.]
Nabadzība ir izteikts labklājības trūkums. Kas ir „trūkums”, un kā to var izmērīt? Tradicionāli ar nabadzību saprot galvenokārt materiālo trūkumu, kuru raksturo zemi ienākumi un patēriņš, kā arī slikti sadzīves apstākļi un nepietiekams uzturs. Tomēr ienākumu trūkums vairākumā gadījumu ir cieši saistīts ar sliktu veselību un zemu izglītības līmeni – tā saukto cilvēcisko nabadzību, kas var būt gan nabadzības cēlonis, gan sekas.…