Nacionālā atmoda

19.gs. ar tā straujajām izmaiņām skāra arī Latviju. Lai gan Latvija bija tikai neliela Eiropas province, tās tauta nepārprotami tiecās pēc tām pašām vērtībām, ko vēlējās citas Eiropas tautas – latvieši gribēja saimniekot paši savā zemē. Par to liecina ilgās cīņas par savām tiesībām, ko Rīgas latvieši izcīnīja ar vāciešiem. Taču diemžēl latviešos nebija izveidojusies tautas apziņa, nebija apziņas, ka viņiem ir tiesības uz savu zemi un valodu. Latviešos bija iesakņojies uzskats, ka viņi ir zemnieku tauta un ka izglītots latvietis ir neiespējamība, kā to proponēja vācieši. Visi Tērbatā studējošie latvieši pārtautojās – uzdevās par vāciešiem, tāpat arī tie, kam izdevās izsisties no melnstrādniekiem uz labākiem amatiem.
Tomēr par pirmo latviešu nacionālisma centru kļuva Tērbatas universitāte – vienīgā augstskola Igaunijā un Latvijā, kur piecdesmitajos gados studēja ap 30 latviešu. Daži latvieši vairs nevēlējās pakļauties vācu varai un spiedienam, viņi kļuva par latviešu tautas pirmās nacionālās atmodas iniciatoriem. Aktīvākie Tērbatas universitātes latviešu studenti bija Juris Alunāns, Krišjānis Barons un Krišjānis Valdemārs. Krišjānis Valdemārs universitātē kļuva pazīstams ar to, ka 1854.g. pie savām durvīm piesprauda uzrakstu:” C.Waldemar, Stud. Cam. Latwietis”. Vāciešos tas radīja satraukumu, un rektors Kr.Valdemāram pieprasīja paskaidrojumus par šādu rīcību.…