Nacionālā identitāte globalizācijas procesu kontekstā

Šobrīd, kad Latvija pārejot uz mūsdienīgu tirgus principos balstītu ekonomiku, cenšas pārvarēt no padomju laika palikušo smago mantojumu, tai jau izvirzījusies jauna problēma, kas kopīga visām valstīm, – globalizācijas problēma.(5) To rosina spēki, kas ietekmē pasaules ekonomiku.
Par vienu no globalizācijas parādībām var uzskatīt Eiropas Savienību, kuru E. Smits nodēvē par “reģionālās sadarbības eksperimentu”.(9) Tās pirmsākumi meklējami 1950. gadā nodibinātajā Eiropas ogļu un tērauda apvienībā un 1956.gadā sešu Rietumeiropas valstu parakstītajā Romas līgumā. Eiropas Savienība (tālāk tekstā ES), kā suverēnu valstu apvienība, konkrētas aprises un ievirzes iegūst 80–to gadu beigās. ES izveide bija zināma pretreakcija pret citu reģionu ekonomisko invāziju, un bija vērsta uz savas ekonomiskās telpas aizsardzību un konkurētspējas paaugstināšanos. Tādejādi tās veidošanā orentējās galvenokārt uz jaunu politisko institūciju radīšanu un nacionālo ekonomisko sistēmu saskaņošanu. ES izveides pamatos ir likta tā sauktā četru ražošanas faktoru kustība starp tās dalībvalstīm, un tie ir:
1)darbspēka (pilsoņu) brīva kustība;
2)brīva sacensība pakalpojumu jomā;
3)kapitāla brīva kustība;
4)saražoto preču brīva kustība. (6)
Tādejādi var apgalvot, ka ES pamatos priekšplānā izvirzītas tieši ekonomiskās intereses, taču šo principu realizācija ir saistīta ar virkni problēmu.Rīkojot referendumus par iestāšanos ES tika konstatēts, ka ļoti daudzi cilvēki ir pret. Viens no iemesliem bija bailes zaudēt savu kultūridentitāti. Tādejādi atklājās viena no ES problēmām – nacionālo interešu pretrunas neraugoties uz ekonomisko izdevīgumu.…