Rasisms un rasu diskriminācija – starptautisks tiesību pārkāpums, kas ietver:
-rasistisku ideoloģiju;
-iekārtas, kas pamatotas uz rasu aizspriedumiem;
-diskriminējošu uzvedību;
-struktūras organizāciju un institucionalizētu praksi, kas ved pie rasu nevienlīdzības (http://www.glossary.ru).
„Ja tu aplūko cilvēku un redzi nevis cilvēku, bet kādas tautas, reliģijas vai citas grupas pārstāvi, tad tev ir problēma. Un katru reizi, kad tu runā par to, ka kādas tautas pārstāvji visi ir šādi vai tādi, tu dari pāri ne tikai visiem tās tautas pārstāvjiem, bet arī pats sev, jo tu neļauj savai dvēselei tikt pāri aizspriedumiem..” (Streips K., 2004.).
Rasisms attiecas uz vienas rases pārstāvju uzskatu, ka citas rases pārstāvji ir kaut kādā veidā sliktāki, bet tā ir tikai vārda klasiskā nozīme. Kā klasisku piemēru var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kur vēl 20. gs. 2. pusē melnās rases pārstāvjiem tika liegtas viselementārākās tiesības izglītības, darba un citās jomās. Līdzīgas problēmas piedzīvotas arī daudzās citās Eiropas valstīs.
Latvijā melnās, arī aziātu rases pārstāvju gandrīz nav, tāpēc rasisms jāskata plašākā kontekstā, tomēr spilgts rasisma piemērs ir latvieši pret krieviem un otrādi.
Rasisms nav valsts vai tautu līmenī risināms jautājums. Tas un citi līdzīgi aizspriedumi vispirms eksistē cilvēka prātā un sirdī (Streips K., 2004.).
Vārds „rasisms” ir atvasinājums no lietvārda „rasa”, kas jau diezgan sen nenozīmē franču valodā jēdzienu „dzimta” vai „ģimene”. XVI gadsimtā bija pieņemts atsaukties uz piederību pie „labās rasas”. Savas izcelšanās uzsvēršana bija veids izdalīties, parādīt savu nozīmīgumu, kas arī bija sociālās diskriminācijas īpatnēja forma.…