18. gadsimta beigās franču tauta bija nogurusi no kara, revolūcijas un terora. Cilvēki bija neapmierināti ar vājo Direktoriju. 1799. gada novembrī politiķu grupa noorganizēja sazvērestību un gāza Direktoriju. Par valdības vadītāju iecēla pazīstamu karavadoni Napoleonu Bonapartu.
Desmit gadu laikā Napoleons Bonaports padarīja Franciju par varenāko valsti visā Eiropā. Franču revolūcijas uzsāktās reformas izplatījās citās zemēs, un Napoleons ieguva visu laiku izcilāko karavadoņa slavu.
Napoleona karjeras sākums .Napoleons ir dzimis Korsikas salā 1793. gadā. Viņš pievienojās revolucionārajiem spēkiem. Kaujās atklājās viņa izcilais karavadoņa talants.
1796. gadā Napoleons Itālijā vadīja franču armiju cīņā pret austriešiem. Viņa vadībā Franči uzvarēja nozīmīgākās kaujās un piespieda austriešus noslēgt mieru. Napoleons bija slavens kā karavadonis, kurš neslēpa savus godkārīgos nodomus. Viņš vēlējās būt ne tika ģenerālis , bet pārvaldīt visu Franciju.
Viens no viņa uzdevumiem karot ar Lielbritāniju. Lai vājinātu Britu spēkus Vidusjūrā, 1798. gadā Napoleons iebruka Ēģiptē. Karagājiens bija neveiksmīgs, taču zinātnieki, kuri devās Napoleonam devās līdzi, sāka senās Ēģiptes kultūras pētījumus. Tieši kāds no Napoleona virsniekiem atrada Rozetas akmeni, ar kura palīdzību tika atšifrēti seno ēģiptiešu raksti.
Konsulāts. Atgriezies Francijā, Napoleons iestājās sazvērestībā pret Direktoriju. 1799. gadā Napoleona karaspēki aplenca franču likumdošanas ēku, un pats karavadonis devās uz sarunām ar likumdevējiem. Viņi saprata ka Napoleona nodoms ir iegūt varu, un padzina viņu ar saucieniem: ,,Nost ar tirānu!’’…
