Līdz ar demokrātijas uzplaukumu, kad atvērās valsts robeža, pie mums brīvi ienāca un ienāk ne tikai labais, bet arī ļaunais, tai skaitā narkotikas.
Narkomānija, viena no šī gadsimta lielākajām sērgām, Latvijā sasniegusi jau kritisku robežu. Rīgā narkotikas var iegādāties diskotēkās, bāros un kafejnīcās. Plašs ir uz ielas esošo izplatītāju loks.
Nelegālās narkotiskās vielas tiek intensīvi piedāvātas uz jaunatni orientētā tirgū, un jaunieši apjūk šādas izvēles priekšā. Narkotiku dīleru rokās ir milzīgas naudas summas, tiek organizēta reklāma un izklaides pasākumi, kas pulcē kopā lielu skaitu jauniešu, izveidots izplatītāju tīkls. Aktīvi tiek piedāvāta informācija kā presē ,tā Internetā par to ,cik narkotikas ir nekaitīgas.
Pēdejo narkotiku pieauguma vilni veicināja arī īpaša kultūra – tehno mūzika, reiva dejas diskotekā, kuras jaunieši dejo narkotiku reibumā.
Nenoliedzami ,ir pieejama arī informācija par narkotiku postošo ietekmi, tomēr tā tiek apšaubīta un sekmīgi un plānveidīgi grauta. Marihuānai tiek piedāvāta pat ārstnieciska iedarbība, kas stipri diskutējama un nekādi neaizstāj citus nekaitīgus un iedarbīgus ārstnieciskos līdzekļus.
Viens no paņēmieniem ir sadalīt narkotikas „vieglajās”, pie kurām galvenokārt pieder marihuāna un dažas dizaina narkotikas, un „smagajās”, kuras pārstāv galvenokārt heroīns. Tiek radīts mīts, ka ,lietojot „vieglās”narkotikas, vienmēr iespējams kontrolēt sevi un vielas lietošana vai nelietošana vienmēr ir brīvas izvēles noteikta.…
