Latvija ir viena no tām Centrāl - un Austrumeiropas valstīm, kas ir izteikušas vēlēšanos būt par Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas pilntiesīgām dalībvalstīm.
Beidzoties aukstajam karam, NATO ir vienīgā organizācija pasaulē, kas savām dalībvalstīm sniedz reālas drošības garantijas. Papildus tam NATO valstu starpā eksistē cieša sadarbība arī citās – nemilitārajās – jomās, un tam ir tikpat svarīga nozīme šo valstu drošības stiprināšanā. Latvija pieder pie to valstu grupas, kas savu neatkarību atguva līdz ar pārmaiņām starptautiskās sistēmas struktūrā. Šajā pārejas periodā, kad Latvija vēl tikai veidojās par suverēnu valsti, tās politiķi un drošības eksperti centās rast atbildes uz diviem jautājumiem: kādā veidā garantēt Latvijas valstiskās suverenitātes neatgriezeniskumu un uz kuru no iespējamajām alternatīvām savā politikā Latvijai censties orientēties nākotnē. Tādēļ LR ārpolitikas koncepcijā tiek uzsvērts: “Sadarbībai ar NATO ir jākļūst par vienu no Latvijas ārpolitikas galvenajiem virzieniem, jo tā ir ļoti nozīmīga no drošības viedokļa. Atsakoties no sadarbības ar NATO, Latvija izvēlētos izolāciju un atgriešanos Krievijas pastiprinātā ietekmē”, kā arī “Latvija izmantos visas iespējas, lai kļūtu par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Latvija veicinās tādu NATO paplašināšanos, kas jebkurā tās posmā palielinās un nostiprinās ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas drošību”. Sadarbība ar NATO un virzība un alianses pilntiesīgas dalībvalsts statusa iegūšanu ir tikai viens no Latvijas ārpolitikas uzdevumiem, tomēr, ņemot vērā arvien pieaugošo Ziemeļatlantijas alianses lomu Eiropas jaunās drošības arhitektūras veidošanā, šī uzdevuma nozīme ir neaizstājama, Latvijas iestāšanās NATO būtu ideāls valsts drošības problēmu risinājums.
Sākotnējie centieni formulēt Latvijas ārējo un drošības politiku izpaudās tādējādi, ka mūsu valsts politiķi akceptēja un īstenoja jebkuru darbību, kas atjaunoto Latvijas valsti attālināja no realitātes, kurā tā bija atradusies pēdējos piecdesmit gadus. Ne vienmēr šī taktika bija pietiekami izsvērta un apdomāta, jo tās pamatā nebija detalizēta ārpolitiskās virzības un prioritāšu plāna. Pirmie Latvijas soļi ārpolitikā, lai arī neapzināti, tomēr iezīmēja valsts turpmākās orientācijas virzienus. Četrus gadus pēc neatkarības atgūšanas – 1995. gada aprīlī – tika pieņemta pirmā Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija. Tas ir dokuments, kas raksturo Latvijas ārpolitikas īstermiņa un ilgtermiņa mērķus, intereses un orientāciju. Koncepcijā teikts, ka Latvijas ārpolitikas svarīgākais uzdevums ir valsts neatkarības nostiprināšana un tās neatgriezeniskuma nodrošināšana, ko iespējams panākt, “integrējoties pasaules un Eiropas drošības, politiskajās un ekonomiskajās struktūrās, piedaloties starptautiskās politikas formulēšanā, saimniecisko sakaru daudzveidošanā un veicinot Latvijas un Eiropas stabilitāti un drošību.”…
