Estētiskās domas vēsturē neglītajam, zemiskajam, šausmīgajam nav tik dziļas teorētiskās tradīcijas kā skaistajam, cildenajam, traģiskajam vai komiskajam, tomēr zināma uzmanība šīm kategorijām ir veltīta.
Neglītā rašanās. Skaistā un neglītā dialektika jau senajiem ēģiptiešiem (dzīves procesu novērošana: viss veselīgais un skaistais kļūst slimīgs un neglīts). Teorētisks pamatojums Aristotelim („Poētika”): arī neglītais var kļūt par mākslas objektu, un, mākslinieciski attēlots, var sagādāt estētisku baudījumu. K.Rozenkrancs: „Neglītums ir skaistuma pretnis, sava veida kļūda, ko skaistums potenciāli glabā sevī, tāpēc ikviena estētika kā jau skaistuma zinātne ir spiesta pievērsties arī neglītuma jēdzienam.” („Neglītuma estētika”)
Skaistā un neglītā pārejas. Estētika seko dzīvei, kurā skaistais bieži pārvēršas par neglīto vai pāriet tajā (V.Šekspīrs „Hamlets”: pat tāda dievība kā saule rada tārpus, ar saviem stariem glāstīdama maitu).…