Par sava kursa darba tēmu es izvēlējos “neitralitātes kā valsts tiesiskā statusa realizāciju praksē”, tā kā šis jautājums ir ieguvis jaunu aktualitāti patreizējās situācijas pasaulē kontekstā – proti, neitrālu valstu iesaistīšanās starptautiskās misijās (piemēram, Kosovā), faktiski tādējādi ar savu rīcību izejot ārpus neitralitātes jēdzienā ietvertajai neiesaistīšanās būtībai. Ir vērts apskatīt sīkāk šo neitralitātes fenomenu – tā vēsturisko veidošanos, attīstību, tiesisko bāzi un neitralitātes jēdziena interpretāciju dažādos pasaules vēstures un politiskās situācijas posmos.
Jau četrus gadsimtus ir pazīstams tāds valsts statuss starptautiskajā arēnā kā neitralitāte. Iespējams, ka valstis, kuru statuss atbilst neitrālam statusam, varētu atrast vēl senākā vēsturē, tomēr konkrēti nostiprināts likumdošanas aktos tas ir kopš 16. gadsimta.
Darbā tiks aplūkots, kā šis neitrālais statuss tika izprasts dažādos laika periodos, kādas tiesības un pienākumus tas izsauca valstīm, kas bija neitrālas. Proti, kā no pienākuma palīdzēt karojošām pusēm stingri reglamentētā kārtībā, tas pārvērtās par absolūtu pienākumu nepievienoties, neatbalstīt nevienu no karojošajām pusēm.
Tāpat tiks analizēts Baltijas valstu mēģinājums iegūt un nostiprināt neitrālu valstu statusu. Sevišķa uzmanība tiks pievērsta Baltijas valstu pretrunīgajai rīcībai. Respektīvi, tiks aplūkota Baltijas valstu atruna attiecībā uz Tautu Savienības Statūtu 16. pantu, kas ir pilnīgi nesavienojama ar tolaik jau spēkā esošo Hāgas 1907. gada miera konferences V un XIII konvenciju.
Kā zināms, saskaņā ar neitrālas valsts statusu, nav pieļaujama neitrālo valstu iestāšanās militārajās organizācijās. Tieši tādēļ tiks vērtētas neitrālo valstu - Šveices un Zviedrijas aktivitātes NATO, kā arī to statuss šajā drošības organizācijā.…