Īpašums – pilnīgas varas tiesības pār lietu, t.i., tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību. Īpašuma tiesība ir neierobežota, izņemot to, ko aprobežo likums vai privāta griba. Par īpašuma tiesības priekšmetu var būt viss, kas ar likumu nav izņemts no civiltiesiskās apgrozības (CL).
Īpašuma iegūšana – īpašnieka tiesību iegūšana uz lietu.
• Var būt sākotnēja – iegūstot lietu, kas nevienam nepieder, - vai atsavinātā. Sākotnēji īpašuma tiesības iegūst ar iegūšanu, ievācot augļus, ar pieaugumu un ieilguma ceļā (CL 930.-1031.p.). atsavinātas īpašuma tiesības iegūst darījumos – ar nodošanu (CL 987.-997.p.), mantošanas, privatizācijas, denacionalizācijas ceļā, kā arī attiesājot no citas personas vai atsavinot no citas personas valsts vai sabiedriskajām vajadzībām (CL).
Nekustama īpašuma varā ņemšana notiek nevien kad ieguvējs ieiet tajā, bet arī kad nodevējs uz to tikai norāda, ja pie tam nav nekādu dabisku šķēršļu ieiet šajā nekustamā īpašumā.
Nekustamā manta, nekustamā lieta – īpašuma attiecību objekts, kas nav pārvietojams vispār (zeme) vai nekaitējot tā saimnieciskajam mērķim (māja, cita būve, dzelzceļš ar piederumiem). Īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, kā arī to apgrūtinājumus nostiprina zemesgrāmatās.
Cena – maksa par kādu lietu, darbu vai pakalpojumu, maiņas vērtība naudas izteiksmē. Brīvā tirgus ekonomikā
• ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma samēriem.
Valsts un pašvaldības atsevišķiem preču un pakalpojumu veidiem nosaka
• fiksētas vai
• robežlikmes (regulējamās).
Vērstpapīru un valūtas • apzīmēšanai lieto terminu “kurss”. Pakalpojumu cenas arī par tarifiem. Prasījuma • - prasītāja pieteiktais prasījums tiesai vai šķīrējtiesai naudas izteiksmē.
…