Pasaules ekonomiskā krīze 30tajos gados, kura līdz pamatiem satricināja saimniecisko sistēmu rietumu valstīs, bija smags trieciens NEOKLASISTISKAJAI koncepcijai, kura stihiski regulēja kapitālistiskās ekonomikas tirgu.
Tomēr jau pirmajā desmitgadē pēc pirmā pasaules kara Neoklasicisma skola izrāda nepārprotamas atdzimšanas pazīmes. Tās pārstāvji, norādot uz pretrunām valsts kapitālistiskās ekonomikas regulēšanā un cīnoties pret sociālistiskajām saimniecības teorijām, pārstāvēja ideju par to, ka stihiska tirgus regulēšana, kaut arī nav ideāla, tomēr daudz efektīvāka un arī politiski vairāk pieņemama, nekā jebkura valsts ietekmes forma uz ekonomiku.
Zināmākie Neoklasistiskā novirziena pārstāvji - austriešu ekonomists Ludvigs Edlers fon Mizes ( 1881 – 1973) un viņa skolnieks un sekotājs Fridrihs Augusts fon Haijeks (1899 – 1992) . Viņi tiecās izmantot austriešu skolas metodoloģiju un koncepciju par kapitālisma attīstību pēckara apstākļos , tādā veidā liekot pamatus neoaustrijas skolai. Šim virzienam piekrīt, bet stāv diezgan savrupi angļu ekonomists Laionels Čārlzs Robbins (1898 – 1984) . Tieši viņam pieder grāmatā „Apraksts par dabu un ekonomikas zinātnes nozares nozīmība”(1932) izteiktais un par ekonomikas zinātnes priekšmeta noteikšanu kļuvušais izteikums : „cilvēciska attieksme pret dotajiem mērķiem un ierobežotiem resursiem, kuriem ir alternatīvas pielietošanas metodes . „ Raksturīgi tas, ka šis apgalvojums parādījās tajā periodā, kad kapitālistiskā sistēma sāka pāriet no ekstensīva uz intensīvu attīstības veidu. Nozīmīgu ieguldījumu neoklasicisma atdzimšanā deva arī angļu ekonomists Džeimss Eduards Mīds, viņš ir viens no pamatlicējiem ekonomiskās attīstības neoklasistiskajām teorijām.
Neoaustrijas skolas loma
1940. gadā dienas gaismā nāk L. Mizesa grāmata ”Politiskā ekonomika: Tidzniecības teorijas un saimniekošana.” Pirmajā Amerikāņu pārstrādātajā izdevumā, šī grāmata ieguva nosaukumu ”Cilvēciskā darbība: Traktāts ekonomiskajā teorijā.”
…