Arhitektūra (mājoklis) visos laikos ir kalpojusi kā spogulis sabiedrībai un kāda tās perioda analizešana spēj dot ziņas par cilvēka vajadzībām, prasmēm un sadzīvi konkrētā laika posmā. Neolīts ir periods, kad cilvēks sāk apgūt un apzināties spējas mainīt un pielāgot apkārtējo vidi savām vajadzībām, un pakāpeniski attīstās arī tā veidotie mājokļi. Referāts apskata neolīta perioda mājokli Latvijas teritorijā.
Aizvēsture kopumā literatūrā latviešu valodā ir diezgan plaši aprakstīta, atsevišķu avotu, kas apraksta tieši akmens laikmeta neolīta periodu, ir salīdzinoši maz. Neolīta periodu, tātad arī mājokļus un apmetnes šajā periodā galvenokārt ir pētījusi un aprakstījusi Ilze Loze, sākot no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz šā gadsimta divtūkstošo gadu sākumam un Eduards Šturms, kas izpēti veicis pagājušā gadsimta sākumā. Ņemot verā, ka arheoloģijas metodes laika gaitā attīstās, tiek veikti jauni izrakumi un tātad jauni atklājumi un secinājumi, darbā vairāk esmu izmantojis I. Lozes rakstītos avotus un publikācijas grāmatās.
Mūsdienās arvien ir aktuāla tēma par Latvijas arhitektūras nacionālo identitāti, un pieņemams, ka tā meklējama arī to tautu un kultūru arhitektūrā, kas Baltijas jūras reģionu apdzīvojušas senāk, tādēļ veicu padziļinātu neolīta perioda mājokļu izpēti. Kā zināms, māļokļa veidu un uzbūves principus ietekmē arī tā ģeogrāfiskā atrašanās vieta, tādēļ ir vērts izpētīt agrāko apmetņu atrašanās vietas Latvijas teritorijā.
Referātā tiek apskaīta daļa no Latvijas teritorijā atklātajām neolīta mītnēm, to iekārtojums, būvniecības tehnoloģijas un īpatnības, apmetņu fizioģeogrāfiskais novietojums, apkārtnes dabas apstākļi. Sīkāk tiek pētītas Sārnates apmetnes un Lubāna baseina mītnes, pieejamās informācijas dēļ. Tajā netiek apskatīti jautājumi par atsevišķu kultūru, kas mītnes ir apdzīvojušas, problēmām un ar tām saistītajiem jautājumiem, darba apjoma dēļ.
