Ievads
Mēs dzīvojam tehnoloģiju un zinātņu attīstītā pasaulē, kurā mums liekas jau viss ir atklāts un izpētīts. Kā cilvēkam, kā parastam mirstīgam jau viss ir paredzams un visas bēdas un raizes var tikt atrisinātas ar dažādam zālēm, metodēm un principiem, kā arī darbību. Taču būdami pie vesela saprata, veselības un bagātības, neviens no mums nav pasargāts no tāda dzīves fakta kā nāve.
Pasaulē katru dienu nomirst miljoni cilvēku un mēs neaizdomājamies par to, kamēr tas neskārs tieši mūs. Nomirstot kaimiņienei vai attālam ģimenes draugam, mēs vienkārši nožēlojam par tik laba cilvēka zaudējumu un pēc dažiem mēnešiem jau aizmirstam par to un dzīvojam tālāk. Cita situācija, kad cilvēka nāve skar mūs tieša veida, kad nomirs kāds no tuviem radiniekiem, vecākiem, brāļi un māsa, vai arī laulātais. Cilvēks cieš sāpes, kas izpaužas gan kā psiholoģiski, gan fiziski. Mēs zaudējam sev ierasto ikdienu. Ar aizgājuša nāvi mainās it viss, dažkārt pat attiecības ar citiem cilvēkiem.
Dažkārt dzīvojot kopā ar kādu cilvēku mēs neaizdomājamies, kas notiks un ko mums jādara ja viņš/viņa nomirs. Kas notiks ar tam lietam ko nopirkāt kopā vai atsevišķi, kam tas viss piederēs un kam vispār ir tiesības uz to mantu. Viena lieta ja mantojuma atstājēja mantinieki ir pilngadīgas un rīcībspējīgas personas, kuras var pašas aiziet uzzināt pie jurista vai citās mantojuma jautājumos kompetentas personas, un pajautāt, kas šajā gadījuma ir jādara. Ka visas darbības no tā brīža būs atkarīgas tieši no viņu rīcības. Bet ja mantojuma atstājējam palīka bērni, kuri ir nepilngadīgi. Kas jādara viņiem? Viņiem pašiem vel nav nekādu tiesību rīkoties, kā viņi to velētos. Kurš tad palīdz nepilngadīgiem saņemt viņiem piederošo mantojumu? Kā tas tiek darīt? Ir neapšaubāmi, ka šādā situācija ir daudz sarežģītāka. Tiek iesaistītas arī citas valsts iestādes un personas, kuras varētu noregulēt visus jautājumus, kas saistītos ar nepilngadīgo iegūšanu savu mantojumu.
Darba mērķis: izprast un izpētīt nepilngadīgo personu tiesiska statusa īpatnības, nozīmi un pamatprincipus mantojumā iegūšanā pēc Latvijas Republikas likumdošanas, kā arī tās attīstību un ar ko atšķiras nepilngadīgo mantošanas kartība no pilngadīgo personu mantojuma iegūšanas.
Darba uzdevumi:
1. materiālu savākšana un analīze uz doto tēmu;
2. izpētīt mantojuma jēdziena nozīmi vispārēji;
3. analizēt nepilngadīgo tiesisku statusu attīstību vēsturiskā aspektā;
4. izpētīt nepilngadīgo tiesisko statusu mantojumā iegūšanā pēc Latvijas Republikas likumdošanas;
5. noteikt pozitīvas un negatīvas puses, ja mantot tiek aicināti nepilngadīgas personas;
6. izanalizēt, kādas iestādes tiek iesaistītas, lai nepilngadīga persona varētu iegūt viņam piederošu mantojumu;
7. salīdzināt mantošanas kartību starp pilngadīgo personu un nepilngadīgo personu;
8. izdarīt secinājumus.
Darba priekšmets: Nepilngadīgo tiesisks statuss mantojumā.
Darba objekts: Nepilngadīgo tiesiska statusa īpatnības mantojuma iegūšana pēc Latvijas Republikas likumdošanas.
Darba hipotēze: mantojuma iegūšana ir ilgs un nogurdinošs process, kurā ir savi noteikumi, īpatnības un darbības, bet ja uz mantojumu pieteicas nepilngadīgs bērns, tad tas ir vēl grūtāks process, jo mantojuma iegūšana tiek piesaistīts bērns, kuram vēl nav rīcībspējas un kurš pats nevar patstāvīgi ar to rīkoties. Tāpēc arī šāda mantojuma iegūšanai tiek iesaistītas arī citas valsts instances un personas, kura rūpētos un kontrolētu visu darbību, kas saistīta ar mantojuma iegūšanu, lai bērns netiktu manīts un apkrāpts.
…
