Kādus divus mēnešus atpakaļ braucu autobusā un man palika slikti. Jo tālāk, jo sliktāk, acīs viss sāka kļūt tumšāks un tumšāks līdz pavisam viss apkārtējais palika melns. Tas saglabājās samērā neilgi, kādas 10 minūtes, kuras likās kā mūžība. Joprojām skaidri atceros to baiļu sajūtu un izmisumu, kuri pārņēma mani. Neko neredzot, tikai stāvēju, cieši turēdamās pie roktura un domāju vai tas ir uz mūžu un vai tiešām tik viegli palikt neredzīgai. Iziet ārā nevar, jo cilvēku diezgan daudz un kā lai es tieku līdz izejai? Lūgt palīdzību arī dīvaini – nesen vēl stāvēja normāls cilvēks, kurš visu redzēja, bet pēkšņi saka, ka neko neredz un lūdz jums palīdzību – kas to uztvers nopietni? Taču redze pamazām sāka atgriezties un tās problēmas izzuda. Tomēr man palika jautājums par aklumu un kā neredzīgs cilvēks var dzīvot ikdienā. Pie tam vēl man pašai ir slikta redze, tieši tāpēc izvēlējos rakstīt par neredzīgajiem.
Darba gaitā es gribētu apskatīt kā norisinās neredzīgu cilvēku dzīve – kā viņi iegūst izglītību, kur strādā, kā pielāgojas ikdienas dzīvei. Arī es plānoju veikt aptauju ar mērķi uzzināt kā sabiedrība ir informēta par neredzīgajiem un kā Rīga ir pielāgota neredzīgu cilvēku vajadzībām.
Neliela piezīme – ar ‘neredzīgajiem’ šajā darbā es domāju ne tikai cilvēkus, kuriem redzes pavisam nav, bet arī vājredzīgus cilvēkus un cilvēkus ar redzes traucējumiem.
Veicot aptauju es noskaidroju, ka 44% respondentu ir sastapušies ar neredzīgajiem, tas ir diezgan liels skaitlis, tātad neredzīgo cilvēku ir pietiekami daudz. 80% respondentu zināja kā atšķirt neredzīgo. Īstenībā es biju domājusi, ka šis skaitlis būs lielāks, un tas liek domāt, ka cilvēkiem tomēr nav pietiekami daudz informācijas par neredzīgajiem. Vispopulārākais palīdzības veids, kuru atzīmēja 76%, ir palīdzēt pāriet pāri ielai, 62% labprāt paskaidrotu ceļu un 34% varētu palīdzēt ar labdarības akcijām. Interesantas atbildes bija sekojošas: es paceltu nokritušo maku un atdotu to ar visu naudu, vēl vienpadsmit gadīga meitene izteica vēlēšanos palīdzēt nopirkt suni. Rīga neredzīgajiem nav piemērota, kā to apgalvoja 96%. Gājēju pārejās nav luksoforu, kuri pīkst, kad ir zaļa gaisma (es atradu tikai trīs tādus luksoforus centrā – Brīvības ielā, Valdemāra ielā pie Bastejkalna un Čaka ielā. Jūrmalā tāds luksofors ir pie Majoru stacijas). Arī zīmju, kuras brīdina autovadītājus par iespējamību, ka akli cilvēki var šķērsot ceļu, ir diezgan maz. Tās ir sastopamas galvenokārt Juglā. Šeit ir dažas bildes, kurās var redzēt šāda tipa zīmes. Bildes ir no Malienas ielas un Juglas ielas. …
