SECINĀJUMI
• Izvērtējot kopumā darbu “Cilvēces reliģiskā pieredze”, jāsecina, ka N.Smārts uzskatāmi pārstāv fenomenoloģijas skolu.
• Jāsecina, ka darba “Cilvēces reliģiskā pieredze” ietvaros Smārts nespēj skaidri nodefinēt to, kas ir reliģija, jo, viņaprāt, reliģijai nav būtības, kā arī katrā pasaules reģionā reliģijai būs savs specifisks raksturs.
• Noteikti jāsecina, ka Smārts uzskata, ka visu patiesību neviena reliģija nespēj aptvert. Līdz ar to viņa izveidotā dimensiju shēma palīdz izskaidrot ticības un reliģiskās prakses pamatus. Darbā aprakstītā Smārta sešu dimensiju (vēlākos darbos pat septiņu) shēma ir ārkārtīgi noderīga pasaules reliģiju, kā arī dažādu citu ideoloģiju savstarpējo saistību izprašanai, jo katra dimensija ielūkojas specifiskā ticības sistēmā.
• Darbā pozitīvi vērtējams tas, ka autors detalizēti apskata ne vien Rietumu reliģiju (kristietību), bet arī Austrumu (islamu, budismu, hinduismu u.c.). Tāpat jāsecina, ka Smārtam veiksmīgi izdevies aplūkot ne tikai reliģijas, kurās tiek pieņemts, ka ir Dievs vai dievi, bet arī tādas reliģijas, kurās nav pieminēta Dieva eksistence, piemēram, theravadas budisms. Tas viss savukārt noved pie secinājuma, ka Smārts īpaši akcentē nepieciešamību reliģiju pētniekiem pievērst pastiprinātu uzmanību dažādām reliģijām.
• Jāsecina, ka Smārts ir viens no tiem autoriem, kurš ļoti lielu uzmanību pievērš kontekstam un videi, kurā eksistē konkrētā reliģija, vienlaikus norādot, ka viena un tā pati reliģija var būt atšķirīga dažādās kultūrās.
…