Teorija
20. gadsimta pēdējā desmitgadē ES iedzīvotāji arvien uzstājīgāk vērsās pie savu valstu valdībām, mudinot tās aktīvāk sekmēt jaunu darba vietu izveidi. Kā eiropiešus varēja pārliecināt par Eiropas integrācijas priekšrocībām un nākotni, ja vairāk kā 10% no ES darbaspēka (līdz 1997. gadam) bija bezdarbnieki? Tādēļ Amsterdamas līgumā iekļāva jaunu nodaļu par nodarbinātību, padarot darba vietu izveidi par vienu no ES ekonomikas politikas prioritātēm.
1997. gada 20. un 21. novembrī, Eiropadomei tiekoties Luksemburgā, 15 dalībvalstu vadītāji vienojās par koordinētu stratēģiju, lai paaugstinātu savu valstu politiku efektivitāti. Šīs stratēģijas uzdevumi bija uzlabot arodmācības, palīdzēt dibināt jaunus uzņēmumus un uzlabot „sociālo dialogu”, t.i. attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem. Stratēģijā bija iekļautas vadlīnijas nodarbinātības līmeņa paaugstināšanai. Dalībvalstis un ES iestādes regulāri izvērtē panākto vadlīniju īstenošanā, izmantojot kopīgi saskaņotu novērtējuma procedūru.
Tiekoties Lisabonā 2000. gada martā, Eiropadome nostiprināja un paplašināja Luksemburgas stratēģiju, kura turpmāk kļuva pazīstama ar nosaukumu „Lisabonas stratēģija”. Lisabonas stratēģija ir 2000. gada 23.-24.martā Lisabonas Eiropadomes apstiprināts ES stratēģiskās attīstības dokuments, kas nosaka ES ekonomiskās attīstības virzienus līdz 2010. gadam. Tās jaunais mērķis bija desmit gadu laikā panākt, lai ES kļūtu par „konkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas ir spējīga uz pastāvīgu ekonomisko kāpumu, labākām darba vietām un ciešāku sociālo saliedētību”. Latvija kā ES dalībvalsts ir uzņēmusies saistības realizēt Lisabonas stratēģiskos mērķus. Ekonomikas ministrija sadarbībā ar nozaru ministrijām, Saeimu un sociālajiem partneriem izstrādājusi Latvijas nacionālo Lisabonas programmu.
…
