Normu jaunrades jēdziens, principi un veidi

Autore, uzsākot tēmas „Normu jaunrades jēdziens, principi un veidi” analīzi, vispirms sīkāk apskatīs vārda “norma” jēdzienu.
Tātad, vārds “norma” nozīmē vispārēju noteikumu, kas regulē cilvēku un rīcību sabiedrībā.1 Par normām var runāt kā par jābūtības normām arī juridiskā izpratnē. Normas būtiskās pazīmes ir jābūtības moments, un šai nozīmē runā par to normatīvo raksturu. Jāpiebilst, ka pašai jābūtībai vajag attaisnojumu vai nu dabas likumos, vai arī mūsu prātā. Nejēdzīga norma īstenībā nav jābūtība, kaut arī ar tradīciju tā formāli palikusi spēkā. Normu raksturo cilvēka apzinīgā cenšanās izpildīt dzīvē jābūtību, kas pamatojas uz prātu kā normas avotu. Protams, ne visas normas atbilst prātam, bet prezumpcija ( fakta atzīšana par juridiski neapšaubāmu līdz nav pierādīts pretējais ) par normas saskaņu ar prāta prasībām ir tās būtiskākā īpašība.2
Mūsdienās kā vēsturiskas diferencēšanās un plaši izplatītas klasifikācijas rezultātu mēs izšķiram šādas jābūtības normas:
1. tiesību normas ( tiesības ) kā valsts garantētas uzvedības normas,
2. tikumības normas ( morāle ), kas vēršas pie indivīda sirdsapziņas,
3. sabiedriskās normas ( tikumi ), kas tiek ievērotas [ bez valstiskas piespiešanas ].3
Tiesību kodolu veido normu kopums, kas nosaka saskanīgu tiesisku kārtību. Tātad jebkuras tiesību sistēmas pamatelementi ir normas. Un šīs normas ir tā savstarpēji saistītas, ka kopā tās veido vienu vienotību, vienu sistēmu.4
Autore darba gaitā lielāku uzmanību pievērsīs tiesību normu jaunradei, principiem, veidiem un ar tiesību jaunradi saistītām problēmām.…