Novērošana Latvijā nav tik populāra kā citas pētnieciskās metodes – aptauja, grupas diskusijas. Domājams, tas ir saistīts ar informācijas trūkumu par šīs metodes izmantošanas iespējām. Ikdienas dzīvē mēs nepārtraukti novērojam citus cilvēkus, lietas, notikumus. Šādā veidā mēs iegūstam informāciju par apkārtējo pasauli, izdarām secinājumus, pieņemam lēmumus, izvēlamies turpmākās rīcības variantus. Šo lēmumu pareizums lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik veiksmīgi esam izvēlējušies, savākuši un interpretējuši informāciju, kas ir iegūta novērojumu gaitā.
Novērošanā kā pētniecības metode dod objektīvus rezultātus tikai tad, ja prot atlasīt būtiskāko, raksturīgāko, saskatīt vispārīgo un konkrēto. Tā atšķiras no parastās ikdienišķās novērošanas ar savu mērķtiecību, plānveidību, kā arī novēroto faktu kvalitatīvo un kvantitatīvo apstrādi. Atkarībā no pētīšanas uzdevuma var izdarīt vispārējo novērošanu vai atsevišķu rādītāju novērošanu. Novērošanai jāizvirza mērķis un jāsastāda plāns.
Tātad novērošana ir:
Mērķtiecīgs izziņas process, kurā ilgstoši, vai atkārtoti vērojot pēta objektus, procesus vai parādības.
Pētāmo parādību speciāli organizēta uztvere.
Novērošanas process sevī ietver sistemātisku parādību un uzvedības pierakstīšanu dabiskajā vidē.
Novērošanas kā metodes izmantošana:
Izmanto, lai iegūtu informāciju, pārbaudīt hipotēzes vai teorijas.
Ar novērošanas palīdzību ir iespējams noteikt pētījuma procesa gaitu.
Novērošana var tikt izmantota, kā vienīgā metode, vai saistībā ar kādu citu metodi.…
