Autore izvēlējusies pētīt vainas formu regulējumu Latvijas krimināltiesībās, konkrēti, noziedzīga nodarījuma izdarīšanu ar nodomu, jo uzskata, ka, lai arī par to ir pietiekami daudz publikāciju un zinātnisko pētījumu, tik un tā bieži tiesas neuzskata par nepieciešamu pilnīgi analizēt subjektīvo pusi, konkrēti vainas formu noziedzīgā nodarījumā. Autoresprāt, ir ļoti svarīgi noziedzīgā nodarījumā inkriminēt pareizo vainas formu apsūdzētajam, jo nepareiza vainas noteikšana var novest pie atšķirīgiem gan sodiem, gan arī Krimināllikuma panta, pēc kura apsūdzētais tiek notiesāts.
Autore šajā darbā galvenokārt apskatījusi tieša nodoma un netieša nodoma atšķirības. Tas ir svarīgi ne tikai tāpēc, lai pareizi kvalificētu noziedzīgus nodarījumus, bet arī lai spētu atšķirt pabeigtu nodarījumu no nepabeigta, jo sagatavošanas un mēģinājuma stadija ir iespējama vienīgi tajos noziedzīgos nodarījumos, kas tiek izdarīti ar tiešu nodomu. Kā arī nosakot sodu vainīgajam, sava nozīme ir arī tam, vai noziedzīgais nodarījums izdarīts ar tiešu vai netiešu nodomu – vēlēšanās, lai iestājas kaitīgās sekas liecina par kaitīgāku darbību cilvēka apziņā, kā arī aktīvāku darbību, lai sasniegtu savu nodomu, un parasti šādi nodarījumi ir grūtāk atklājami.
Par šī darba mērķi autore izvirza noskaidrot raksturīgākās iezīmes, kas raksturo katru vainas formu, īpaši tiešu un netiešu nodomu, kā arī noskaidrot pamatprincipus, kas ļauj noziedzīga nodarījuma sastāva subjektīvās puses analīzē pareizi noteikt apsūdzētā vainas formu, lai pareizi tiktu veikta noziedzīga nodarījuma kvalifikācija, līdz ar to, lai vainīgajam tiktu piespriests taisnīgākais un pareizākais soda veids un apmērs. …
