Likumu nesakārtotība šodienas Latvijas Republikā – tā ir frāze, ko nepārtraukti skandina dažādu virzienu politiķi vietā un nevietā, ar to dažādi ierēdņi attaisno savu nespēju novērst nekārtības savās iestādēs, bet uzņēmēji – savas saimnieciskās neveiksmes. Šķiet, ka tā ir viena no smagākajām problēmām atdzimušajā Latvijas valstī.
Es izvēlējos šo tematu, jo man liekas tas ir ļoti interesants un arī vajadzīgs manam izvēlētajam amatam, proti – policistam, precīzāk būtu juristam. Tas nav jurists, kas nemāk izanalizēt kādu tiesību normu, šajā gadījumā tiesību pārkāpumu.
Jāsaka, ka šim apgalvojumiem ir objektīvs pamats. Latvijā šobrīd likumības jomā pastāv visai neapskaužama situācija. Vienlaikus darbojas likumi, kurus pieņēmuši dažādi likumdevēji – gan pirmās sešas Saeimas, gan autoritārā perioda valdība, gan Latvijas PSR varas orgāni, gan pārejas perioda Augstākā Padome, gan pašreizējā Saeima, gan arī Ministru kabinets Satversmes 81. panta kārtībā. Pie kam galvenais jau nav tas, ka likumdošanā ir piedalījušās dažādu valstu dažādas institūcijas, bet gan tas, ka šie likumi balstās uz dažādiem tiesiskiem principiem, ir nesaskaņoti un pat nesaderīgi. Šī nesaderība ir viena no pašām svarīgākajām mūsu šīsdienas nelaimēm. Kaut vai tāds elementārs piemērs, kā Civillikuma atjaunošana. To veica vairākos posmos un ne vienmēr pienācīgā mērā ņemot vērā izmainījušos politiskos, ekonomiskos un sociālos apstākļus un tiesiskās domas attīstību. Atjaunojot šo likumu pa vairākiem posmiem ir radušās pretrunas pat starp atsevišķām tā daļām, no kurām dažas tika grozītas, bet dažas tika atjaunotas pilnīgi sākotnējā veidā. Tātad nu ir pretruna pašā likumā, nemaz nerunājot par tā pretrunām ar citiem pastāvošajiem likumiem.
Pastāv liela likumu nestabilitāte, tajos nepārtraukti tiek izdarītas izmaiņas.
Tāpēc es vēlos apskatīt tiesību pārkāpumu un tā sastāva problēmas.
…
