Noziedzīgs nodarījums

Lai būtu pamats personu saukt pie kriminālatbildības, ir jāpastāv stingri reglamentētam juridiskam pamatam. Kriminālatbildības pamatojumam jānodrošina likumības ievērošana, jāgarantē personas tiesības uz neaizskaramību likumā noteiktās robežās, valsts interešu ievērošana un jādod realizēt taisnīgumu krimināllietu izspriešanā.
Noziedzīgs nodarījums ir gan juridiska, gan sociāla parādība. Savos pirmsākumos noziedzīgs nodarījums nebija saņēmis savu konkrētu formulējumu. Piemēram Karolīnas kriminālajā kodeksā, kas bija spēkā Eiropā vairāk kā 300 gadus, un bija pazīstams ar savu bezprecedenta cietsirdību, gandrīz katrā pantā ir kvalificēts noziedzīga nodarījuma sods, bet noziedzīgs nodarījums kā tāds nav atzīts.
Verdzības un feodālajā iekārtā normas, kas sodīja par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, saturēja izteikti šķiriskas īpatnības. Tās atklāti aizstāvēja valdošās šķiras intereses, nepazīstot noziedzīga nodarījuma vispārējo nozīmi. Toties buržuāziskā likumdošana šādu nozīmi izstrādāja. To sāka fiksēt sākot ar Franču buržuāziskās revolūcijas laiku. Vēsturiski tas ir formulēts Franču 1789.gada cilvēka un pilsoņu tiesību deklarācijā. Šis formulējums “Jebkurš noziegums ir pārkāpums, kurš ir kaitīgs” ieguva materiālo noziedzīga nodarījuma definīciju. Tikai pēc dažiem gadiem 1791. un 1810.gada Francijas kriminālkodeksos norāde uz kaitīgumu pazuda, un tika norādīts, ka “noziedzīgs nodarījums ir pārkāpums, kurš ir aizliegts likumā” – formālā noziedzīga nodarījuma definīcija.…