Mīlestība – cik daudz tajā pretrunu. Uz katru tā iedarbojas citādi. To ir grūti pārdzīvot jebkurā gadījumā – vājāki gari sabrūk tās priekšā, stiprākie ar katru mīlestības orkānu zaudē daļiņu no sevis – to aiznes tas otrs. Un otrādi – mūsos paliek daļiņa no tā – otra. Un ar katru reizi kļūstam vājāki un stiprāki reizē. Un domājam – nekad vairs... Bet paiet laiks un kādas acis skatās mūsos ar skaidru nolūku – pacelt, aiznest, sagraut un atstāt guļam grāvmalē, lai pēc daudziem gadiem kā viegla, vēsa dūmaka liktu mūsu sejās iemirdzēties atmiņām, pasmaidīt un nodomāt – tas esmu es un tā ir mīlestība, kas mani veidojusi. Katram šis mīlestību audekls ir savs – neatkārtojams. Ar to var apsegties un sasildīties. Un nelaimīga ir dvēsele, kam tāda nav...
Mīlestības dzeja baro mūs. Mēs lasām darbus un paņemam tuvāko no tiem savai dvēselei. Laiki mainās, bet mīlestības vērtība nemainās. Vienmēr būs kāds, kas interesēsies par izjūtām, kā ir, kad mīl. Arī nākotnē būs cilvēki, kuri vēlēsies ar dzeju izteikt savu dvēseli, kura pilna siltu mīlas jūtu, vai vienkārši gribēs izskaidrot patīkamās sajūtas nākamajām paaudzēm.
Andrejs Eglītis ir izcils dzejnieks, kurš prot izteikt savu sirdssāpi daiļdarbā tā, ka ar viņu vēlas iepazīties ne tikai latviešu lasītāji, bet arī cilvēki ārpus mūsu teritorijā mazās Latvijas, piemēram, Zviedrijā, Itālijā, Amerikā. Viņš kļuva populārs kā sirdsapziņas dzejnieks ar iedvesmojošo gara spēku un tajā pašā laikā ar bezgala lielo vienkāršību, kurai sveša iedomība un augstprātība. Dzejnieks, kurš būtu nosaucams arī par pravieti, kad tautai bija vajadzīgi uzmundrinājumi nepadoties un aizstāvēt savu Dzimteni.
Andrejs Eglītis sarakstījis daudz mīlestības dzejoļu Tēvzemei, dzimtajai pusei, mātei, Dievam. Sveša viņa dzejā nav arī mīlestības izpausme pret mīļotajām sievietēm. …