Par valsts attīstības līmeni var spriest ne tikai pēc sociāli-ekonomiskiem radītājiem, bet arī pēc citām morālam vērtībām, piemēram, pēc tā kā cilvēki attiecās pret bērniem, kuriem ir attīstības traucējumi. Agrāk cilvēki ar fizisko vai garīgo atpalicību tika uzskatīti kā nepilnvērtīga sabiedrība. Tāda negatīva attieksme radusies, tāpēc kā invalīdi normāliem cilvēkiem izraisīja bailes, naidīgumu, emocionālo atrautību, tie nevarēja piedalīties sociālajā dzīvē.
Pasaulē arvien vairāk sastopami bērni, kuriem ir veselības traucējumi. Pēc Pasaules veselības organizācijas projekta "Veselību visiem jauniešiem Eiropā" pētījuma medicīniskās apskates datiem tikai 5 % apsekoto bērnu vienpadsmit gadu vecumā bija veseli.
Psihiskā attīstība ir ilgstošs, sarežģīts, dziļi individuāls, tomēr likumsakarīgs process. Bērniem ar intelektuālās attīstības traucējumiem defekti ir daudzveidīgi, atšķirīgi, un bērniem pašiem tos grūti pārvarēt, tādēļ nepieciešama speciāla pedagoģiska ievirze. Šim mērķim ir oligofrenopedagoģija – bērnu ar garīgās attīstības (intelekta) traucējumiem mācīšana un audzināšana. Speciālās izglītības nodrošināšanu paredz Latvijas izglītības likumi. Personas ar speciālām vajadzībām var iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību speciālās izglītības iestādēs, ja izglītojamajam tajā ir nodrošināti apstākļi atbilstoši viņa veselības stāvoklim un vai attīstības traucējumu raksturam.
Garīgā atpalicība ir visas psihes, visas personības kā veseluma kvalitatīvās izmaiņas, kuras rodas centrālās nervu sistēmas organisko bojājumu dēļ.( 2;36) Garīgā atpalicība ir nevis psihiska slimība, bet specifisks stāvoklis, kad bērna intelektuālo attīstību ierobežo noteikts centrālās nervu sistēmas funkcionēšanas līmenis. Garīgi atpalicis bērns var attīstīties un būt apmācīts, bet tikai savu bioloģisko iespēju robežās.(3;61)
Garīgā atpalicība netiek ārstēta. Konkrētos gadījumos ārsts var noteikt stimulējošo terapiju, bet tās efekts var tikt īstenots noteikta bērna organisma bioloģisko iespēju robežās.…
