Vispirms mēs apskatām pastiprinājumu (reinforcement) – galveno elementu operantajā mācīšanās procesā. Ir gan pozitūvu, gan negatīvi pastiprinātāji. Bet neatkarīgi no tā, vai pastiprinātājs ir pozitīvs vai negatīvs, tas vienmēr vairo vai pastiprina uzvedību. (tam pretstats ir sods).
Pozitīvs pastiprinātājs veidojas tad, ja skolēnam pēc noteikta uzvedības veida dod kaut ko pozitīvi vērtētu.
Negatīvs pastiprinājums rodas, ja tiek likvidēts kaut kas tāds, ko skolēns vērtē negatīvi. Citiem vārdiem, pēc noteiktas uzvedības (reakcijas) dodot kaut ko ar pozitīvu vērtību (stimulu), tiek radīts pozitīvs pastiprinājums. Vārds labi pēc skolēna atbildes, konfekte par noteikumu ievērošanu, smaids pēc joka un uzmanīga sejas izteiksme cita cilvēka runas laikā – tie visi ir pozitīvi vērtētu stimulu veidi.
Diezgan droši var teikt: ja izdodas atrast īsto pastiprinātāju, vēlamo uzvedību ir iespējams nostiprināt.
Kad skolnieka uzvedībā tiek novērsts vai apturēts kaut kas ar negatīvu vērtību, rezultāts ir iepriekš iemācīts uzvedības jeb reakcijas nostiprināšanās. Tā kā apstāklis, kurš kaut ko novērsa, ir nostiprinājis vajadzīgo uzvedību, tas ir pastiprinātājs; bet, tā kā tas asociējas ar kaut ko nepatīkamu, kaut ko ar negatīvu vērtību, mēs to saucam par negatīvu pastiprinātāju.
Piemērs. Tieši pirms pārbaudes darba sākuma kādam nervozam bērnam ir slikta dūša. Kas notiek? Bērns tiek aizsūtīts uz ārsta kabinetu, un viņam nav jāraksta pārbaudes darbs. Sliktajai dūšai ir sekojis negatīvs pastiprinātājs – izvairīšanās no pārbaudes darba. Pinīgi iepējams, ka „sliktā dūša”līdzīgās situācijās pastiprināsies, jo pārbaudes darbu rakstīšana daudziem skolēniem ir nepatīkams notikums, no kā gribas izvairīties. …