Organizācijas iekšējā un ārējā komunikācija
Cilvēki visos laikos ir sazinājušies savā starpā, komunicējuši un komunicē ar personu grupām, kas savukārt apmainās ar informāciju un sazinās ar institūcijām, utt. No malas raugoties, komunikācija izskatās pēc elementāra procesa, kuru katrs pārvalda. Mēs sazināmies ar simboliskām zīmēm: valodu, attēliem, žestiem, tekstiem, tiešiem un netiešiem, uzkrītošiem un neuzkrītošiem sajūtu signāliem. Mēs spējam komunicēt vienkārši, abstrakti, saprotami un arī nesaprotami.
Jau kopš tā mirkļa, kad tiek radīta organizācija, sāk pastāvēt arī tās publiskās attiecības, kuras savukārt veido caur komunikāciju.
Organizāciju saites ar sabiedrību šobrīd ir process, kas sastāv no vairākām daļām. Pētījumi liecina, ka komunikācijas netraucēta plūsma ir viens no būtiskākajiem organizācijas funkcionēšanas nosacījumiem. Virkne pētnieku domā, ka “organizācija ir komunikācija” jeb ”komunikācija ir tā, kas veido organizācijas, izpaužoties organizētās aktivitātēs”. Minēto efektu var formulēt dažādi, nosaucot to ne tikai par procesu, strukturēšanu, bet arī par kultūru vai komunikācijas organizāciju. Šo komunikatīvo struktūru iespējams izveidot tikai tad, ja ir zināšanas par to, kā veidojamas šādas attiecības, kurās svarīgs ir orientācijas virziens, komplekss, simetrija/asimetrija, savstarpēja saistība un spēks. Tātad – vai attiecības ir instrumentālas vai ekspresīvas, vai tās ir kompleksas (ietver vairākas zonas vienlaikus), vai tās būs atgriezeniskas, kādas priekšrocības attiecību līdzdalībnieki iegūs no tām un, visbeidzot, kāds spēks ir kontaktu intensitātei.
Šie nosacījumi attiecas uz visa veida organizācijām, arī valsts institūcijām, iestādēm, interešu organizācijām, ražotnēm. Tie attiecas uz iekšējo un ārējo komunikāciju, aptver formālās un neformālās kontaktu formas, ietilpina verbālo un neverbālo komunikāciju.
Iekšējo sabiedrisko attiecību mērķi izveidot labvēlīgas attiecības starp uzņēmuma visiem darbiniekiem var realizēt izmantojot iekšējo komunikāciju. Jo, lai jebkurš uzņēmums spētu veiksmīgi darboties, tā vadībai jāņem vērā arī savu darbinieku domas un noskaņojums, tāpēc, ka darba veikšana ir atkarīga no cilvēku apmierinātības ar viņu darbu.
Iekšējā komunikācija. Iekšējā komunikācija var būt formāla (mērķis, noteikumi, galvenie virzieni, iepriekš plānota informācija – sapulces, informatīvais materiāls) un neformāla (sarunas, diskusijas, spontānas sapulces, baumas utt.).
…
