Otrais pasaules karš (turpmāk 2PK) ir lielākais karš cilvēces vēsturē. 2PK sagatavoja pasaules reakcionārie spēki, to izraisīja Vācija, Itālija un Japāna. 2PK sākās kā divu impereālistisko koalīciju karš, kuras cīnījās par savām imperiālistiskajām interesēm, par pasaules kundzību.. Kapitālistisko valstu nevienmērīga ekonomikas un politikas attīstība pēc 1 . pasaules kara bija radījusi jaunu spēku samēru imperiālisma nometnē. Fašistiskās Vācijas militārā potenciāla izaugsmi bija vispusīgi veicinājuši ASV un Lielbritānijas monopoli. Pēc plašu tautas masu iestāšanās cīņa ar fašismu karš pret Vācijas, Itālijas un Japānas agresīvo bloku ieguva antifašistiska kara raksturu; izšķīrēja nozīme 2PK pāraugšanā par antifašistiskās koalīcijas atbrīvošanas karu bija tam, ka pēc fašistiskās Vācijas uzbrukuma PSRS bija spiesta iestāties tajā. 2PK tika sagatavots divos gadu desmitos pēc 1. pasaules kara. Šajā laikā notika kapitālisma vispārējās krīzes padziļināšanās, visu tā ekonomisko un sociālo pretrunu saasināšanās.
2PK gaitā izšķir 5 posmus:no 1939. g. septembra līdz 1941. g. jūnijam - kara sākums un fašistiskās Vācijas iebrukums R-Eiropas valstīs; no 1941. g. jūnija līdz 1942. g. novembrim – fašistiskās Vācijas iebrukums PSRS: kara izvēršanās plašumā, hitleriskās “zibenskara” ieceres un vācu armijas neuzvaramības mītu krahs;no 1942. g. novembra līdz 1943. g. decembrim – radikāls lūzums visā 2PK gaitā, fašistiskā bloka valstu uzbrūkošās stratēģijas gals; no 1944. g. janvāra līdz 1945. g. aprīlim – fašistiskā bloka sagrāve, ienaidnieka izdzīšana no PSRS, Otrās frontes izveidošana, Eiropas valstu atbrīvošana no fašistiskās okpācijas, Vācijas bezierunu kapitulācija; no 1945 maija līdz septembrim - imperiālistiskās Japānas sagrāve, Āzijas valstu atbrīvošana no Japānas okupācijas, 2PK beigas.
2PK sākās 1939. g. 1. septembrī, fašistiskajai Vācijai iebrūkot Polijā. 3. septembrī Lielbritānija un Francija bija spiestas pieteikt karu Vācijai, tomēr praktisku palīdzību Polijai nesniedza. Polija cieta sakāvi. No 1939. g. septembra līdz 1940. g. aprīlim Rietumu frontē risinājās “savādais karš” (bez aktīvas karadarbības), kas bija “neiejaukšanās” politikas turpinājums. Rietumu lielvalstis mēģināja novirzīt Vācijas agresiju uz Austrumiem, pret PSRS. Izmantojot atelpu ,Vācijas sagatavoja savus bruņotos spēkus un 1940. g. 9. aprīlī iebruka Dānijā un Norvēģijā, 10. maijā – Beļģijā, Nīderlandē, Luksemburgā, pēc tam Francijā. Vācu operatīvā plāna pamatā bija dziļš pārrāvums Francijas teritorijā, un to izdevās īstenot. 20. maijā Vācijas karaspēka daļas sasniedza Lamanša piekrasti. Lielbritānijas pavēlniecība savus spēkus un daļu Francijas karaspēka evakuēja uz Lielbritāniju. 1940. g. 10.jūnijā karā Vācijas puse iesaistījās Itālija, kas centās nostiprināties Balkānos un piedalīties Francijas un tās koloniju sadalē. …
