Latvijai XX. gadsimts ir ļoti nozīmīgs, jo tieši XX. gadsimtā Latvija kļuva par brīvu, suverēnu valsti. Pirms tam bija septiņi gadsimti, kad Latviešu tauta bija savā zemē tikai kalpu un dzimtcilvēku lomā.
Ir pieņemts uzskatīt, ka latvieši cēlušies no indoeiropiešu pirmtautas kas ap 2000. gadu pirms Kristus ienākusi tagadējā Latvijas teritorijā un izspiedusi no tās somugru tautības iedzīvotājus, kuri apdzīvojuši doto teritoriju. Ar laiku izveidojas vairākas ciltis, kuras apdzīvoja tagadējo Latvijas teritoriju. Sākot ar XII. gadsimtu var droši teikt, ka Latviju apdzīvo piecas lielas ciltis: lībieši jeb līvi, kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi. XII. gadsimta beigas ir arī krass pavērsiens Latvijas vēsturē. Latvijas teritorijā meklējot jaunus tirdzniecības ceļus ienāca vācu tirgotāji, pēc kuriem parādījās kristīgās ticības misionāri, kuri gribēja kristīt “pagānu” ciltis, kad šis nodoms neizdevās ar labu palīgā tika aicināti krustnešu karapulki. Visas senlatviešu ciltis varonīgi cīnījās ar iebrucējiem, bet tā kā Latvijas teritorijā vēl nebija izveidojusies stipra valsts un ciltis cīnījās pārsvarā atsevišķi, neapvienojoties iebrucējiem izdevās tās pakļaut. Šīs brīvības cīņas notika aptuveni simts gadu garumā un beidzās ar senlatviešu cilšu pilnīgu pakļaušanu. Latvija nekad līdz pat XX gadsimtam nav bijusi vienota valsts. No sākuma to dalīja Zobenbrāļu vēlāk Livonijas ordenis un Livonijas bīskapi kuri patstāvīgo ķildu un nesaskaņu dēļ nespēja apvienot valsti un stāties pretī ārējiem ienaidniekiem. Šeit gan jāatzīmē, ka mantojumā no iekarotājiem Latvijai bija palikuši vācu muižnieki, kuri tik dziļi iesakņojās mūsu zemē, ka kļuva par ietekmīgāko politisko spēku līdz pat XX gadsimta sākumam un Latvijas neatkarībai bija jāizcīna sīva cīņa ar to, līdz piepildījās Latvijas tautas cerības par neatkarīgu valsti. …
