Izziņas spēju, pēc Platona domām, neesot iespējams iedot cilvēkam no ārienes; tā jau esot viņa dvēselē, tikai nepareizi ievirzīta. Platons apspriedis jaunu filozofu audzināšanas metodi. No dialoga gan noprotams, ka pats Platons ir skaidri apzinājies, ka pastāvošajos sabiedriskajos apstākļos viņa paredzēto audzināšanas sistēmu nav iespējams realizēt.
Dialoga VIII un IX grāmatā sarunas dalībnieki atgriežas pie IV grāmatas beigās izvirzītās problēmas un sāk iztirzāt tādas valsts formas, kuru iekārtas neatbilst iepriekš tēlotajai ideālajai konstitūcijai, kuras pēc Platona domām, ir nepareizas un slimīgas. Platons labi pārzinājis sava laika sabiedrības ēnas puses un kritika, ko viņš vērš pret šo sabiedrību, ir labi pamatota. Mācība par valsts formu un cilvēku raksturu mijiedarbību, par sabiedrības formu un ētisko principu pāriešanu savos pretstatos ir lielisks dialektiskās domāšanas paraugs.
IX grāmatas beigās iepriekšējās grāmatās minētajām sliktajām valsts formām tiek pretstatīta Platona iztēlotā ideālā valsts, kas savā būtībā ir aristokrātiska. Tās priekšgalā būtu vai nu viena izcila personība (monarhija), vai arī vairāki vislabākie un gudrākie pilsoņi (aristokrātija).
X grāmatā saruna atkal atgriežas pie jautājuma par dzejas un mākslas būtību, kā arī par to vietu un lomu ideālajā valstī. Estētikā Platona uzskati ir vienpusīgi, un mākslai viņš paredz tikai šauri utilitāras funkcijas. Tālāk sarunas dalībnieki turpina cildināt taisnīgumu un taisnīgu cilvēku pielīdzina dieviem.
Dialogs "Valsts" beidzas ar mītu, kas it kā pierāda dvēseles nemirstību.
…