Nobeigums
Secinājumi:
1) Tā kā aktuālo Civilprocesa likuma 594. un 595. panta grozījumu mērķis ir noteikt to minimālo naudas līdzekļu apmēru, kas saglabājams parādniekam, ja izpildu lietas ietvaros tiek vērsta piedziņa uz viņa darba samaksu, tai pielīdzinātiem maksājumiem un citiem parādnieka ienākumiem ārpus darba samaksas, un gadījumos, kad parādnieka apgādībā ir reģistrēts viens vai vairāki nepilngadīgi bērni, šis minimālais apmērs tiek aprēķināts, ievērojot arī šo apgādājamo skaitu, tad likumdevējs rūpējas gan par piedzinēja, gan parādnieka maksātspējas saglabāšanu konkrētajā ekonomiskajā situācijā.
2) Civilprocesa likums nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un nodrošina katram strādājošam saņemt minimālo darba samaksu.
3) Tiesas nolēmumu izpildes ātruma un kvalitātes prasība ir tā likumdevēja vērtība, ar kuru saistāms tiesu izpildītāja institūts - izpildīt tiesas nolēmumu tā, kā to darītu atbildīga un kompetenta valsts amatpersona
4) parādnieka saistību piespiedu izpilde notiek uz tiesas vai citu institūciju nolēmumu, kam ir izpildu dokumenta statuss, pamata, par ko tiesu izpildītājs ieved izpildu lietu, ja dokuments ir iesniegts piespiedu izpildei likumā noteiktā termiņā, kā arī paziņo parādniekam par izpildu lietas ievešanu, veic likumā noteiktās amata darbības un piemēro piespiedu izpildes līdzekļus, lai izpildītu tiesas un citu institūciju nolēmumus.
5) Civilprocesa likumā ir noteikts konkrēts parādniekam saglabājamo līdzekļu apmērs no tā ienākumiem, nevis saglabājamo līdzekļu apmērs katrā darba vietā, kur parādnieks strādā, jo šāda tiesību normas piemērošana novestu pie absurdas situācijas, ka sir pretēja normas jēgai un mērķim un izjauktu līdzsvaru starp parādnieka tiesību apjomu ar izpildu procesa interesēm un piedzinēja tiesībām uz izpildes nodrošināšanu
…
