3 KOPSAVILKUMS
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, jāsecina, ka parādu piedziņas process ir diezgan komplicēts un laikietilpīgs un ne vienmēr finansiāli izdevīgs vienai vai abām iesaistītajām pusēm. LR normatīvie akti gan paredz iespējas vienkāršot šo procesu ārpustiesas parāda piedziņas ceļā, tomēr praksē ļoti bieži ir gadījumi, kad parādnieks izvairās sadarboties ar kreditoru un spriežot pēc pieejamās statistikas, šī tendence tikai padziļinās. Tam ir vairāki iemesli: gan objektīvi – personas nezināšana, kas gan neatbrīvo no atbildības par saistību izpildi, gan subjektīvi – apzināta izvairīšanās jeb ļaunprātīga rīcība. Personas nezināšana izpaužas ne tikai fiziskā nezināšanā par parāda esamību (paziņojuma nesaņemšanā utt.), bet arī savu tiesību un pienākumu nezināšanā tiesiskajā izpratnē, kas liek izvēlēties “strausa taktiku”, neapzinoties sekas no kurām varētu izvairīties. Šāds scenārijs gan vairāk ir raksturīgs tieši civiltiesiskajos strīdos, kurās viena no pusēm ir fiziskā persona, jo par juridiskas personas maksātspēju un attiecībām ar kreditoriem atbildīgas ir sabiedrības amatpersonas, kuru atbildību attiecībā uz kompānijas finansiālās situācijas pārzināšanu, kā arī attiecību veidošanu ar kreditoriem, kas ir viena no valdes pamatfunkcijām, prezumē Komerclikuma 169.panta pirmā daļa .
Pētot LR normatīvos aktus esmu nonācis pie secinājuma, ka LR noteiktais tiesiskais regulējums ļauj pilnvērtīgi aizstāvēt savas tiesības gan kreditoriem, gan parādniekiem, kuri dažbrīd ir pat priviliģētākā stāvoklī nekā prasītājs, jo var izmantot savas tiesības negodprātīgi vai pat ļaunprātīgi, izmantojot tiesu procesuālās nepilnības un Valsts Ieņēmumu dienesta nespēju kontrolēt nelegālo darba algas izmaksu un nodokļu optimizācijas shēmas.
…
