Rīgas vēsturiskais centrs ar tajā saglabājušos samērā neskarto viduslaiku un vēlāko
pilsētbūvniecisko struktūru, jūgendstila piesātinājumu un kvalitāti, koka arhitektūru ir unikāla vērtība. Rīgas vēsturiskā centra iekļaušana UNESCO Pasaules Mantojuma sarakstā apstiprina šī kultūras objekta īpašo universālo vērtību, kuras saglabāšana ir visas cilvēces interesēs. Rīgas pilsētā patiešām ir saglabājusies relatīvi neskarta tās vēsturiskā pilsētbūvniecības attīstības secīgā struktūra – tā ir hrestomātiska robežjoslu jeb t.s. nomaļu teorijas iemiesojums, proti, kad katrs jauns pilsētas augšanas periods iekļauj sevī nomali, veicinot agrāk šķirto pilsētas daļu saplūšanu vienotā organismā vienlaicīgi saglabājot atmiņas par bijušās nomales oriģinālajām
funkcijām un motivējot tālākas izplešanās barjeras veidošanos; straujas augšanas periodi mijas ar stagnāciju.
Tā kā Rīga vēsturiski ir bijusi tirdzniecības, tranzīta un rūpniecības pilsēta, saimnieciskā
darbība īpaši aktivizējās 18.gs. vidū, kad Rīgas osta kalpoja kā tilts starp Krievzemi un
Rietumvalstīm, tika attīstītas manufaktūras u.tml., attiecīgi strauji pieauga iedzīvotāju skaits, no kuriem lielākā daļa bija spiesta apmesties priekšpilsētā, jo tagadējā Vecrīga jeb tolaik vienkārši Rīga bija kļuvusi pārapdzīvota un antisanitāra. 19. gadsimtā Rīga (tagadējā Vecrīga) varēja augt un
attīstīties tikai uz priekšpilsētas rēķina.
Nocietinājumi traucēja pilsētai kļūt par vienotu organismu; nepieciešamība attīstīties sadūrās
ar nepieciešamību ievērot aizsardzības apsvērumus, Tiesa, atbrīvošanās no nocietinājumiem jau bija izplatīta procedūra citās Eiropas pilsētās un 1857.gadā arī Rīgai tika anulēts cietokšņa statuss.
Rezultātā, līdzīgi kā Gēteborgā, Brēmenē, Vīnē, Krakovā u.c., aizsargsistēmas josla tika pārveidota par parku un sabiedrisku ēku teritoriju, kas atbilda joslas konfigurācijas īpatnībām; tai sekojošais bulvāru loks. [9.]…
