Mantošanas tiesību regulējums normatīvajos aktos ir saglabājies diezgan neskaidri un virspusēji. Domājams, kodifikācijas bija notikušas tiktāl, ciktāl šāda regulējuma pastāvēšanā bija ieinteresēti bīskapi un ordeņa amatpersonas sakarā ar ieviesto bezsaimnieka mantas institūtu, jo visa bezsaimnieka manta piekrita valstij t.i., ordenim un bīskapijām. Līdz ar to par pamatizziņas avotu izvirzās latvju tautas dainas.
Par mantošanas pamatu varēja būt gan likums, gan novēlējums (testaments). Pēc Rīgas arhibīskapijas tiesībām no mantojuma varēja arī atteikties, kas arī notika, ja tas bija pārāk apgrūtināts ar lieliem parādiem. Pēc Vācu ordeņa 1255. gada līguma ar sāmiem mantiniekiem bija jāmaksā sods (-i) par mirušā izdarīto (-ām) slepkavību (-ām), bet, ja mantinieks atteicās to darīt, tad mantojums piekrita zemes kungam.
Balstoties uz latviešu tautasdziesmām, būtu jāizšķir divas atsevišķas mantojamās masas: no vienas puses, tēva (ciems, zeme, novads, māja, kumeļi u. tml.), no otras puses, mātes manta (pūrs, villaines, vainags, rotas, govis, aitas u. tml.). Pēc vispārējā principa tēvam piederošo mantoja dēli, mātei- meitas.…