Eiropā Polija un pārējās Padomju valstis bija diezgan izolētas. Taču Amerikā bija citādi. Prezidents Kārters bija pārliecināts, ka ir pienācis laiks cilvēktiesībām gūt uzvaru, ka vardarbība, kas sakņojas primitīvā ideoloģijā un imperiālistiskā nežēlībā, ir vēsturiski novecojusies un ka Amerikas pienākums ir palīdzēt visiem tiem, kas gatavi cīnīties par savu brīvību. Tieši tādēļ jau 1979. gadā pirmo reizi ilgo aukstā kara gadu laikā Amerikas Savienotās Valstis sniedza tiešu atbalstu Afganistānas pretošanās kustībai tās bruņotajā cīņā pret Padomju armiju. Amerikāņi uzskatījām, ka “Solidaritātes” izveidošanās Polijā jaunajā starptautiskajā situācijā dotu Polijas sabiedrībai iespēju manevrēt un politiski attīstīties, nedraudot ar asiņainu revolūciju, un ka viņu pienākums ir konsekventi un apņēmīgi atbalstīt šo kustību, un to arī darīja, īpaši 1980. gada decembrī, kad tika brīdināta Maskava, ka tās bruņota iejaukšanās Polijā var radīt bīstamas sekas.
Polija vienmēr ir bijusi Austrumeiropas un Centrāleiropas komunistisko valstu vājākais posms, jo tajā zemniekiem tika saglabāta zeme privātīpašumā un katoļu baznīca palika neatkarīga no valsts. Nelīdzēja pat kardināla S. Višinska apcietināšana. Īpaša nozīme Solidaritātes kustības uzvarā bija poļa Jāņa Pāvila II ievēlēšanai par Romas katoļu baznīcas pāvestu 1978.gadā un viņa pirmajam braucienam uz dzimteni kā pāvestam 1979.gadā. Viņš ar savām runām pamodināja poļus un deva tiem entuziasmu cīnīties pret komunistisko režīmu. Līdz 1976.gadam Polijā dažādas sociālās grupas cīnījās atsevišķi. īpaši tika apspiesti strādnieku nemieri pret kārtējām cenu celšanām. Bija nošautie, ievainotie, ieslodzītie un no darba atlaistie.
Pēc 1976.gada nemieriem Jceks Kuroņs izvirzīja devīzi, ka jābeidz dedzināt komitejas, bet jāsāk dibināt savas. Sākumā tika noorganizētas strādnieku aizsardzības komitejas, kurās iesaistījās rakstnieki, juristi, studentu nemieru (1968.g.) dalībnieki. Komitejas strādāja pagrīdē, taču labi palīdzēja strādniekiem. Lehs Valsena arī iestājās brīvajā arodbiedrībā. Kad 1980.gada jūlijā Polijas valdība kārtējo reizi pacēla cenas, visā valstī sākās streiki. Gdaņskā Ļeņina kuģu būvētavas streikotājiem nāca palīgā inteliģence, kas palīdzēja sagatavot 21 prasību, kurās jau ietilpa politiskas prasības – tiesības nodibināt neatkarīgas arodbiedrības; tiesības streikot; atbrīvot politieslodzītos; vārda brīvība; darba algas paaugstināšana u.c. Prasības tika izplatītas visā Polijā un arī ārpus tās. Lai nomierinātu strādniekus, valsts vara nolēma prasības parakstīt. Tā 1980.gada 31.augustā dzima Solidaritāte.
Īsā laikā Solidaritātes biedru rindas sasniedz 10 miljonus. Komunistiskais režīms centās iebiedēt, salauzt un sadalīt kustību. Taču tā kā valsts vara nepildīja solījumus, pretestība tai tikai pieauga. Pēc Maskavas priekšlikuma, 1981.gada 13.decembrī ģenerālis V.Janizeļskis ieviesa visā Polijā kara stāvokli. 10 000 tika apcietināti, tostarp Lehs Valensa. Brīvās arodbiedrības tika aizliegtas. Bija arī nošautie un ievainotie. Daudzi Solidaritātes biedri aizgāja pagrīdē un turpināja cīnīties, izdalot literatūru. Pāvesta brauciens uz Poliju 1983.gadā deva jaunu pacēlumu. Kustību ietekmēja arī starptautiskais atbalsts. ASV jau 1980.gadā bija brīdinājusi PSRS neievest karaspēku, ko gan tā arī nebija spējīga izdarīt Afganistānas kara dēļ. Militārās bruņošanās un kara dēļ, PSRS tuvojās savai ekonomiskajai un politiskajai krīzei. Gorbačova uzsāktā “pārbūve” neizvilka PSRS no dziļās krīzes.…
