Pasīvā smēķēšana drošas un veselībai nekaitīgas darba vides jēdziena kontekstā

Kopš padomju laikiem Latvija ir spērusi vairākus nozīmīgus soļus, lai normatīvajos aktos nostiprinātu strādājošo intereses, arī aizsargātu darbinieku veselību. Jau 1993. gadā tika pieņemti pirmie šīs jomas likumi: likums Par darba aizsardzību, kas kalpoja par pamatu turpmākās darba aizsardzības sistēmas izveidei, un atjaunotais likums Par Valsts darba inspekciju, kas nodrošināja kontroli un uzraudzību pār darba aizsardzības prasību ievērošanu. 1994.gadā tika ratificēta virkne Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvenciju, tai skaitā konvencija Par darba drošību un veselību un darba vidi (Nr.155), kas tiek uzskatīta par pamatkonvenciju darba aizsardzības jomā. Ar to šīs jomas attīstība Latvijā neapstājās: pakāpeniski darba aizsardzības likumdošana kārtota atbilstoši SDO un Eiropas Savienības principiem. Piemēram, viens no būtiskākajiem ES normatīvo aktu pamatprincipiem darba aizsardzības jomā ir darba vides riska novērtēšana un tā samazināšana, tādējādi apkarojot cēloņus (riskus), nevis sekas. Tāpat tiek uzsvērta darbinieka un darba devēja sadarbība, abpusējā ieinteresētība darba drošības un veselības aizsardzības nodrošināšanā.
Tika pieņemti arī normatīvie akti, kas aizsargā strādājošo post factum, piešķirot personai, kurai radušies veselības traucējumi kaitīgo darba apstākļu dēļ, tiesības saņemt kompensāciju: piem., MK noteikumi Darbā nodarītā kaitējuma atlīdzības aprēķināšanas, finansēšanas un izmaksas kārtība, MK noteikumi Arodslimību saraksts. Lai gan vēl šobrīd Latvijas likumdošanai ir raksturīgi apkarot sekas, nevis cēloņus (piemaksas par darbiem kaitīgos apstākļos, papildu atvaļinājumi, saīsināts darba laiks, utt., kas citiem vārdiem nozīmē, ka darbinieki saņem kompensācijas par savas veselības bojāšanu).

…