Pašnāvība no cilvēktiesību viedokļa

Pašnāvības problemātika

Pašnāvība ir apzināta dzīves atņemšana ar tādu darbību palīdzību, kuras veido nepieņemamus apstākļus izdzīvošanai. Par pašnāvību netiek uzskatīti gadījumi, kad tā tiek izdarīta kādai citai personai piespiežot, kā arī, ja cita persona nogalina, ieskaitot Eitanāziju. Latvijā pašnāvību katru gadu izdara apmēram 600 cilvēki, kā rezultātā Latvija pašnāvību skaita ziņā uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju ir ceturtajā vietā pasaulē pēc Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas.
Ir svarīgi nošķirt 2 veidu pašnāvības – parastā, kur cilvēks pats bez citu palīdzības atņem sev dzīvību un medicīniski asistētā pašnāvība, kur kāds cits cilvēks palīdz atņemt dzīvību. Pēdējo ļoti bieži jauc ar eitanāziju un uzskata, ka tas ir viens un tas pats, tomēr šiem abiem nomiršanas veidiem ir būtiska atšķirība tieši pēdējā darbībā. Eitanāzijas gadījumā otra persona būs tā, kura izdarīs nāvējošo injekciju vai jebkuru citu darbību, kas nogalinās konkrēto cilvēku. Medicīniski asistētās pašnāvības gadījumā otra cilvēks var aizvest pašnāvnieku pie ārsta, iedot zāles, bet tomēr pati persona izdarīs darbību, kas viņu nogalinās. Viens no spilgtākajiem piemēriem, kur jauc eitanāziju ar medicīniski asistēto pašnāvību ir gadījums, kad ārsts slimnīcā ir visu sagatavojis tā, lai personai nospiežot podziņu, viņš izbeigtu savu dzīvi. Lielākā daļa šo gadījumu klasificē pie eitanāzijas, tomēr īstenībā tieši šīs pēdējās darbības dēļ, ka pacients pats nospiež podziņu, tā ir klasificējama, kā medicīniski asistēta pašnāvība, lai gan ārsts būtībā visu ir izdarījis.

…