1.1. Pašnāvība un tās veidi
Savas dzīvības izbeigšana ir saistīta ar subjektīvām bezpalīdzības, pašnoliegšanas, bezcerības un bezizejas izjūtām, kas cilvēkam šķiet neatrisināmas. Bieži cilvēkam ir sajūta, ka viņš atrodas tumšā tunelī, no kura nav izejas; bieži ir saistīts ar objektīvi sliktu stāvokli-iztikas līdzekļu trūkums, neārstējama slimība viens no galvenajiem cēloņiem ir vientulība, varbūtība var palielināties vecumā sakarā ar fizisko spēku izsīkumu un nespēju vairs savā dzīve kaut ko mainīt, taču var notikt jebkurā vecumā, visbiežāk-krīzes periodos, sākot no pusaudžu vecuma. Parasti pirmās domas par pašnāvību rodas pusaudžu vecumā, tās ir domas par dzīvības beigām, par neizbēgamu nāvi, cilvēku spēju ierobežotību un eksistenciālo vientulību.
Darba autores domā, ka pašnāvība ir galējā rīcība, lai izbeigtu problēmas.
Iekšējās pašnāvības izpausmes sevī iekļauj:
• Pašnāvības domas, fantāzijas par nāves tēmu(„aizmigt un nepamosties”, „ja ar mani būtu kas noticis un es būtu nomiris”)
• Pašnāvības nodomi: tā pārdomāti pašnāvības veidi, līdzekļi un veidi, kā veikt pašnāvību.
Pie ārējām pašnāvības uzvedības formām pieder:
• Pašnāvības mēģinājums- mērķtiecīga uzvedība, kura vērsta uz savas dzīvības pārtraukšanu, bet ar nāvi nebeidzas.
• Pabeigta pašnāvība- mērķtiecīga uzvedība, kuras rezultāts beidzas ar nāvi.
1.2. Pašnāvības rašanās priekšnoteikumi, iemesli, noteikumi
Vispārējs pašnāvības rašanās iemesls ir socāli- psiholoģiskā dezaptācīja, kura rodas asu psihotraumējušu situāciju iespaidā, izjaukta personības un tai apkārt esošu savstarpējās attiecības. Tomēr cilvēkiem bieži vien tie nav totālie traucējumi, bet gan lauztas attiecības ar tuvākajiem, ar ģimeni.
Tiek uzskatīts, ka ar pašnāvības palīdzību, personība cenšas izmainīt savus apstākļus:
atbrīvoties no nepanesamiem pārdzīvojumiem, izbēgt no traumējošiem apstākļiem, izsaukt žēlumu un līdzcietību, panākt līdzdalību un palīdzību, pievērst uzmanību savām problēmām. Pašnāvības uzvedība var pieņemt arī atriebības nokrāsu pret saviem aizvainotājiem, „viņi pēc tam nožēlos.” Cilvēka uzvedībā var parādīties patoloģiskas stūrgalvības iezīmes-par jebkuru cenu sasniegt mērķi. Nereti tas ir izmisuma akts, tad personībai liekas, ka tā ir izsmēlusi visus savus spēkus un iespējas ietekmēt situāciju.
1.3. Pašnāvības atklāšanās priekšnoteikumi un noteikumi
Pašnāvības un autodestruktīvas uzvedības priekšnosacījumi, daļēji var būt apātija, neticība personīgajai perspektīvai, radošo un vitālo aktivitāšu pazemināšanās psihisku traumu rezultātā.
Tomēr psihotraumejoša situācija var būt nepietiekošs nosacījums, lai atklātu pašnāvību. Vēl viena sastāvdaļa – personīgās pašnāvības īpatnības. Autores izmantojušas šā darba sagatavošanā, veselu rindu personības īpatnību, kuras neļauj tai adekvāti reaģēt uz dzīves problēmām, līdz ar to noskaņojot uz pašnāvību. Pie tādām pieder : vēlmju un nepieciešamību saspīlējums, nespēja atrast veidu, kā tās apmierināt, atteikšanās meklēt izeju no sarežģītas situācijas, zems paškontroles līmenis, neprasme samazināt nervu – psihisko spriedzi, emocionālā nestabilitāte, impulsivitāte, paaugstināta ietekmējamība, dzīves pieredzes trūkums un bezkompromitāte. Visbiežāk pusaudžiem sastopams pie šādām akcentuācijām : histeroīds, sensitīvs, emocionāli – mobīls, astēnisks. Tam visam fonā augsta pusaudža agresivitāte.
…
