Psiholoģija ir zinātne, kas pēta psihiskas parādības un izmanto iegūtās zināšanas, lai izkoptu cilvēku spējas un darītu viņus apmierinātus ar dzīvi. Pirmo reizi terminu motivācija pielietoja A.Šopenhauers XX gadsimta sākumā. Kopš tā laika šis termins tiek lietots psiholoģijā, lai paskaidrotu cilvēku rīcību iemeslus.
Vēlākajos gados, apskatot cilvēku motivāciju kā psiholoģisku fenomenu, zinātnieki saskārās ar daudzām grūtībām. Pirmkārt – neskaidrību terminoloģijā. Termini motīvi un motivācijas bieži tiek lietoti kā sinonīmi. Formulējums motivācija pat tiek lietots biežāk un labprātāk, jo ar to var saprast visas cilvēku un dzīvnieku rīcības un aktivitātes un to rašanās iemeslus. Motivāciju saista ar vajadzībām un motīviem, ar cilvēka pasaules uzskatiem, priekšstatiem par sevi, personības īpatnībām, funkcionālo stāvokli, pārdzīvojumiem, ar zināšanām par apkārtējo vidi, tās izmaiņu prognozēm, ar gaidāmo seku prognozēm un citu cilvēku vērtējumu. Motīva jēdziens ( no latīņu valodas movere – iekustina, iestumj ) ir daudzveidīgs. Motīvi var būt vajadzības, tieksmes, slieksmes, noslieces, ievirzes, ideāli.