Attiecībā uz labas ticības piemērošanu, CL 1. Pantā nav gatavu noteikumu, kas ļauj precīzi noteikt, vai tiesību subjektu rīcība atbilst labai ticībai, tādēļ, Civillikuma pirmā panta piemērošanai ir svarīgas Latvijas un ārvalstu tiesībās pastāvošās atziņas par to, kādos dzīves gadījumos jāpielieto labas ticības princips. Labas ticības princips var tikt izmantots:
1) Tiesību nepieļaujamas izlietošanas novēršanai
2) Līguma papildinošajai iztulkošanai
3) Kā avots jaunu tiesību noteikumu radīšanai.
Labas ticības princips piemērojams esošā tiesiskā regulējuma papildināšanai, tas ir, likuma roba aizpildīšanai, un nepieciešamības gadījumā, arī jaunu tiesību noteikumu radīšanai. Nosakot pienākumu tiesības izlietot un pienākumus izpildīt atbilstoši labai ticībai, labas ticības princips pieprasa savstarpēju rēķināšanos tiesību subjektu starpā. Rīkoties atbilstoši labas ticības principam nozīmē rīkoties taisnprātīgi ,godīgi, rēķināties ar citu personu pamatotajām interesēm, kā arī atturēties no nesaprātīgas vai neattaisnojamas rīcības.
Labas ticības principu nevar uzskatīt par tiesai dotu pilnvarojumu katras tiesiskās situācijas risinājumu pielāgot vispārīgiem taisnīguma apsvērumiem, brīvi grozot no likuma vai tiesiskā darījuma izrietošās tiesiskās sekas. Lielāko daļu civiltiesisko konfliktu ir iespējams atrisināt nepiemērojot CL 1. pantu. Pārējās tiesību normas parasti noved pie taisnīga lietas atrisinājuma. CL 1. pants jāpiemēro izņēmuma gadījumos, kad tiesību normu piemērošanas rezultāts būtu netaisnīgs pret kādu no iesaistītajām pusēm.
Labas ticības princips civillikumā ir nostiprināts vispārīgais tiesību princips, no tā var atvasināt jaunus, likumā tieši neregulētus civiltiesību institūtus, kas nepieciešami tiesisko attiecību dalībnieku savstarpējo interešu līdzsvarošanai. Veidojot jaunus tiesību institūtus uz CL 1. panta pamata, ir jāievēro, ka labas ticības principa uzdevums ir nodrošināt, lai subjektīvo tiesību izlietošanā tiktu respektētas citu personu pamatotās intereses. Saskaņā ar labas ticības principu personai var tikt liegta subjektīvo tiesību izlietošana vai subjektīvo pienākumu izpilde, ja izrādās, ka otras puses pretējās intereses saskaņā ar likuma mērķi un konkrētiem lietas apstākļiem atzīstamas par svarīgākām.
…
