Paulu Koelju romāna "Vienpadsmit minūtes" analīze

„Tāpēc, neskatoties uz to, ko es varu izturēt, paveikt vai uzzināt, nekam citam nav jēgas.”
Pilnīgi piekrītu! Katram cilvēkam ir jāmāk uz sevi paļauties un jārēķinās ar saviem spēkiem, jo var nebūt neviens līdzās, kas palīdzēs, katram ir jāspēj pašam tik galā ar problēmām, izaicinājumiem, iespējām.

„Visas meitenes sapņo, ka ieradīsies vīrietis, kas viņā saskatīs īstu sievieti, domubiedri un iejūtīgu draudzeni. Un katrā tikšanās reizē jau pirmajās minūtēs saprot, ka nekas tāds nav iespējams.”
Šis ir nenoliedzams fakts. Katra sapņo par savu princi, bet sagaida viņu, tikai retā.

„Es neesmu ķermenis, kuram ir dvēsele, es esmu dvēsele, kuras redzamo daļu sauc par ķermeni.”
Tā nu tas ir. Katrs cilvēks ir individuāla personība. Katrs cilvēks ir garīga būtne, kas ir ietverta ķermenī, vienotā apveidā, lai varētu kontaktēties un dzīvot ar citiem. Manuprāt, ja pastāvētu dvēseles bez ķermeņa, tām būtu visdažādākie izmēri un apveidi, jo pēc cilvēku raksturiem var redzēt vai viņiem ir spēcīga vai ne tik spēcīga personība.

„Ja nedomāšu par mīlestību, es nebūšu nekas.”
Cilvēki, kuru dzīvē nav mīlestība ne no vecākiem, ne no draugiem vai kāda cita, noteikti ir vāji un noslēgti, jo mīlestība ir tā, kas cilvēkus dara spēcīgus, kas dod jēgu un mērķi dzīvot un ko sasniegt. Bez mīlestības jebkurš kļūtu vientuļš un noslēgts; vienpatis. Bez mīlestības dzīve būtu pelēka un drūma. Mīlestība piešķir dzīves prieku un krāsas dzīvei, sniedz spēku un dod enerģiju sākt jaunu dienu. Sniedz cerību. Un cerība ir viena no galvenajām, lai sasniegtu jebkāda veida uzvaru. Bet tās ir tikai manas domas, varbūt citi man nepiekristu.
…