SECINĀJUMI
Romas Pāvests Jānis Pāvils II ir nozīmīgāka figūra XX – XXI gadsimtā ne tikai katoļu un kristiešu pasaulē, bet arī pasaules politikā un kultūrā. Saistībā ar viľa kanonizāciju 2014.gadā pieauga interese par viľu kā personību un viľa darbību Romas Tronī.
Dotajā darbā bija noteikti mērķi, kuri sekmēja Jāľa Pāvila II personības un viľa
darbības izpētei, pētījums bāzējās uz tādiem avotiem kā D. Veigela, E. Stourtona un D.
Kornvela biogrāfijas, Stroda un Četverikovas vēsturiskie raksti, kardināla Dzivišanovērojumi, Jāľa Pāvila II privātās intervijas un darbi. Darba procesā tika risināti sekojošiuzdevumi:
izpētīta Jāľa Pāvila II biogrāfija;
noteikti iemesli, kuri sekmēja nodarboties ar garīdzniecību;
apskatīta pasaules ekumeniskā darbība;
izskaidroti iemesli darbībai Austrumeiropā un izpētīta šī darbība;
parādītas attiecības starp Romas Troni un Krievu Pareizticīgo Baznīcu.
Galveno lomu Jāľa Pāvila II personības formēšanā nospēlēja viľa bērnība un jaunatne, bet tieši – ģimene un mācības. Karols Voitila tika audzināts reliģiozā un stingras baznīcas kārtības garā, bet tēvs, Karols Voitila vecākais, bija par disciplīnas un patstāvīguma piemēru.
Viľš iemācījās no tēva pareizi sastādīt dienas kārtību, līdz ar to daudzveidojot to, kas ļāva Karolam visu paspēt – mācīties, spēlēt, lūgties, sarunāties ar cilvēkiem. Tēvs arī nodarbojās ar viľu ar literatūru – Karolam patika lasīt filozofiska, reliģiska satura literatūru, kā arī pasaules
daiļliteratūru. Tas atspoguļojās viľa tālākajās mācībās universitātē un garīgajā seminārā. Arī par svarīgu faktoru Jāľa Pāvila II personības tapšanā bija viľa nodarbības dramatiskajā pulciľā – pastāvīgas nodarbības retorikā un skatuves mākslā sekmēja pārliecības attīstību un valdzinājumu, bet tas pēc tam atspoguļojās sarunās ar cilvēkiem, kas notika atviegloti, bet pārliecība par sevi piešķīra autoritātes raksturu.
Uz garīdzniecības ceļu Voitilu atveda divi svarīgi notikumi viľa dzīvē – radu nāves un
Polijas vēstures politiskā situācija. Pirmajā gadījumā mātes un brāļa nāves bērnībā un tēva jaunībā noveda viľu pie secinājumiem, ka visam ir Dieva griba, un tas nav cilvēka varā - veidot savu dzīvi pēc saviem uzskatiem. Šeit viľš ierauga būtību, kas dara cilvēku par garīdznieku, bet tieši – sasniegt Dieva noslēpumu, pietuvoties Viľam un saprast Viľu.…
