Pedagoģiskā doma Latvijā

Katrai tautai ir sava īpatnējā pedagoģiskā doma- katra ir savdabīga un neatkārtojama. ( Latviešiem šī neatkārtojamība slēpjas entopedagoģiskās idejās. Tas ir sendienu mantojums- tautas bagātības, gara mantas, tautas dvēsele, kas tiek nodots no paaudzes paaudzi, un tas vienu pedagoģisku domu atšķir no otras.) Katrai tautai ir sava īpatnējs bērnu mācīšanas un audzināšanas stils, paņēmieni, metodes, sava pedagoģiskā doma. Tā padara tautu par nāciju, pedagoģiskā doma ir viens no dziļumiem, kas liek tautai pašsaglabāties nacionālā esamībā. Tas bija īpaši svarīgi trimdas apstākļos.
„Tautas likteņus lielā mērā nosaka tās intelektuālais, tikumiskais potenciāls un jaunās paaudzes izglītība. Jau Latvijas Republikas rītausmā tautas izglītībai tika ierādīta primāra vieta. Izglītības koncepcijas izstrādes pamatā bija jāliek konkrēta metodoloģiskā bāze”, uzsvēr L. Žukovs. (1, 263)
Latvijas pedagogi pētīja vēsturisko pieredzi pašu mājās, smēlās ierosmi pedagoģiskajām idejām ārzemēs, galvenokārt Vācijā un Krievijā, atspoguļojot savas pedagoģiskās domas psiholoģiski pedagoģiskās literatūras izdevumos. Tā nebija kabinetos izstrādāta, bet balstījās uz dziļu ārzemju pedagoģijas teorijas un prakses, kā arī vietējo skolu pieredzes analīzi. To varēja izstrādāt psiholoģiski un pedagoģiski izglītoti un erudīti cilvēki, kas ietekmēja pedagoģijas domas attīstību Latvijā. Ievērojamākie no tiem bija K. Dēķiens, A. Dauge, J.A. Students, J. Greste, N. Rancāns, E. Pētersons, Rainis un citi pedagogi. …