Somersets Moems apgalvo, ka „cilvēki nemeklē savai rīcībai iemeslus, tie meklē tikai attaisnojumus” (6. – 29.).Vārdu „nemeklē” šajā angļu rakstnieka atziņā noteikti var aizstāt ar sinonīmu „nezina”.
Kāpēc ikkatram cilvēkam ir svarīgi pēc iespējas ātrāk apzināties iedzimtības un vides ietekmi uz savu ES, kā arī pašattīstības uzdevumus un iespējas?
Lai spētu harmoniski apvienot vēlmes ar iespējām un izvēlētos sev pašu piemērotāko uzdevumu, rīcības veidu un līdzekļus. „Izvēle atklāj, kas mēs esam, izvēle mūs atšifrē - draugi, kuriem mēs uzticamies, grāmatas, kuras izraugāmies, viens darbs starp daudziem iespējamiem, viena mīlestība, ar kuru citas kļūst neiespējamas, mūsu dusmās izkliegtie, vienaldzībā teiktie, apzināti samelotie, mūsu svētie, mūsu pusčukstus runājamie vārdi – visa dzīve ir viens vienīgs izvēļu komplekss,” apgalvo ārsts un literāts Edmunds Rudzītis (1. – 96.).
Cilvēks būs laimīgs, ja atradīs sev vispiemērotāko vietu sarežģītajā un mainīgajā pasaulē. Antuāns Sent Ekzeperī apgalvo: „Ja cilvēks, kas zem zvaigžņotas debess pazemīgi pieskata dažas avis, apzinās savu lomu, tad viņš atskārš, ka nav tikai kalps. Viņš ir sargkareivis. Un katrs sargkareivis ir atbildīgs par visu valsti.”(1. – 67.)
Patstāvīgā darba tēma rosina vispirms noskaidrot jēdzienu – „personība”, „attīstība”, un „socializācija” – būtību.
Personību dažādi psiholoģijas pētnieki definē atšķirīgi. Zigismunds Freids uzskatīja, ka personība ir temperamenta, atmiņas, domāšanas īpatnību, sajūtu, gribas u.tml. kopums un personības attīstība ir konfrontācija starp iedzimto pasauli un sabiedrību.
Individuālpsiholoģijas skolas pārstāvis – dibinātājs A. Ādlers domāja, ka personību veido tas pirmatnējais, nemainīgais, unikālais kodols, kas apaug ar dzīves pieredzi.
A.Maslovs (humānistiskās psiholoģijas skola) uzsver, ka personība ir indivīda iekšēja mainīga organizācija, kurā ietilpst motivācijas, ieradumi un citas iezīmes, kuras saskarsmē ar vidi nepārtraukti attīstās.…
